Tikai cilvēks kurš nav redzējis vai spēlējis kādu no “Souls” spēlēm, nesaskatīs šeit līdzību, ko protams arī izstrādātāji ir atzinuši. Mums tiek prezentēta jau iestrādātā Dark Souls formula. Itkā jau nekas slikts, ņemot vērā to kādus panākumus tās guva, bet problēmas rodas tad, ja netiek piedāvāts nekas jauns, esošajam standartam. Un tas ir šīs spēles lielākais mīnuss.

Sižets ir visai vienkāršs. Spēlētājs iejūtas Ādama lomā, kurš ir neliels bruņinieks ar pārmērīgi lielu zobenu. Viņs atrodas, kādā elles dimensijā, cīnoties ar septiņiem nāvīgajiem grēkiem, acīmredzot lai atlīdzinātu par kādām pagatnes izdarībām. Godīgi sakot, īpaši necentos iedziļināties sižetā, jo tur lapa ir paņemta no Bloodborne. Viss ir diezgan liels haoss.

Geimpleja mehānikas ir visai ierastas – skrien, bloķē, izvairies un koncentrējies uz mērķi. Ir izturības līnija, ko menedžēt. Ieroči ir divu veidu – zobens un vairogs, kā ari liels divroku zobens. Ir vieglie, smagie un spēka sitieni. Spēles gaitā var atslēgt papildus ieročus. taču tie būs pieejami vien spēli beidzot.

Pašā pamatā ir divas lietas, kas Sinner: Sacrifice for Redemption atšķir no Soulsbourne spēļu sērijām. Pirmkārt jau spēle sastāv tikai un vienīgi no bosu cīņām. Nav nekādu līmeņu vai pretinieku. Tikai Ādams un septiņi nāvīgie Grēki. Katram no tiem ir unikāla spēja, lai atšķirtu cīņas vienu no otras un kārtību kādā ar tiem cīnities arī var brīvi izvēlēties.

Otrkārt, ar katru uzvarēto cīņu, personāžš kļūst vājāks. Pēc katra bosa, saņemam debafu, kas paliek līdz pat spēles beigām. Piemēram cīnoties ar Lepnumu, samazinās sitienu spēks, savukārt Skaudība samazina inventāra vietu skaitu.

Šī atpakaļ-progresēšana ir veids, kā Sinner cenšas atšķirties no pārējam Souls sērijas spēlēm un tas ir interesants koncepts, teorijā. Patiesība ir tāda, ka tikai daži debufi kautko maina. Iemesls tam ir pavisam vienkāršs – spēle sākotnēji dod pārāk daudz, beigās pat tā īsti nejūt šīs izmaiņas. Tas gan nenozīmē ka neko nevajag plānot. Pamata gan tas būs, kādā secība cīnities ar bosiem. Ja spēle paliek par grūtu, ir iespējams savas spējas atgriest, taču tas nozīmē, ka kaut kādā brīdi atkal būs jācīnās ar to pašu bosu.

Par pašiem bosiem runājot – tie kopā ir 8. Septiņi Grēki un beidzamais. To kvalitāte un izpildījums krasi atšķiras, viens no otra. Daži ir lieliski nostrādāti, labi balansēti un ar tiem ir interesanti cīnīties. Citi atkal ne tik ļoti. Vizuālais izpildījums klibo un ir visai garlaicīgi. Pēdējais, protams ir visai unikāls, un bija tā vērts. Detaļās neieslīgšu, spēlejiet paši 😉

Pašas cīņas mehānikas ir visai labi nostrādātas un ļoti plūstošas, apmēram Dark Souls 3 lauciņā. Smagie sitieni tiešām šķiet smagnēji un lēni. Lai gan ne visas cīņas mani iepriecināja, taktiski tās ir nostrādātas labi, un ja pamanies mirt bieži, vaina visticamāk ir tajā ka pasteidzies. Pamanījos pāris reizes uzbļaut ekrānam, gan dusmās, gan sajūsmā. Ja spēle spēj raisīt šādas emocijas, kautkas ir izdarīts pareizi.

Pats lielākais grēks (atvianojos, neizturēju) ir spēles atmosfēra. Par to gan neko labu teikt nevaru. Audio pieklibo skaņas kvalitātes ziņā, kā arī mūzikas celiņu izvēle. Neviena kompozīcija atmiņā nepaliks. Pasaules dizains ir visai pelēks. Bosu arēnas reizēm šķiet sasteigtas un bez īpašas izdomas. Tas manuprāt ir diezgan kritiski šāda tipa spēlēm, un tas ir noteikti palīdzēja Dark Souls iegūt tik lielu popularitāti.

Neko jaunu mēs šeit neredzam. Spēle pieturās pie zināmās formulas, toču nespēj nodrošināt kvalitāti. Galvenais spēles akcents ir uz neizteiksmīgo atpakaļ-progresu. Vienīgais glābiņš ir labi nostrādātā cīņas sistēma un dažas interesantās bosu cīņas. Ja esi Souls sērijas fans un centies aizpildīt robu, ko tās ir atstājušas, iesaku pamēģināt, taču visādi citādi spēlei trūkst savas personības.

Vērtējums

6/10