Pēc Izplatītāja THQ bankrota post-apokaliptisko spēļu sērija METRO gandrīz sabruka, taču izstrādātājam 4A Games izdevās atrast jaunas mājās Deep Silver paspārnē. Līdzīgi kā Spartas ordeņa stāsts un paša varoņa Artjoma, Metro stāsts ir par izdzīvošanu. Tomēr ar Metro Exodus 4A ieplānoja kaut ko lielāku, pārnesot notiekošo no šaurām, daļēji pamestām, metro līnijām uz plašo pasauli virspusē. Metro Exodus joprojām pavada dažas no sērijas klasiskajām problēmām, taču tas arī bīda sēriju uz priekšu tādā veidā, kas pierāda, ka var konkurēt ar lielākām post-apokaliptiskām franšīzēm un pat ,iespējams, pārspēt tās.

Izstrādātājs: 4A Games
Izdevējs: Deep Silver
Relīze: 2019. gada 15. februārī
Cena: €59.99

JAUNA NEZIPĒTĪTA PASAULE

Sižets Metro Exodus sākas pēc „labā” nobeiguma iekš Metro: Last Light. Mēs atrodam varoni Artjomu un viņa sievu Annu aizsargājot Maskavas pilsoņus, tik cik to ir palicis. Bet strupceļš no nākotnes skatupunkta, liek Artjomam just nepilnības sajūtu. Meklējot cerību, Artjoms vairākas reizes atgriežas apstarotajā virspasaulē un mēģina atrast citus izdzīvojušos, izmantojot radio, par spīti Annas satraukumam. Bet drīz viss mainās, kad kārtējā ekspedīcijā uz virspasauli, dažādu apstākļu dēļ, mēs uzzinam ka ārpus Maskavas ir izdžīvojušie un ārpus Metro var pastāvēt dzīvība.

Sākas gadu garš ceļojums ar vilcienu, kurā Artjoms un Annas tēvs Millers vada nelielu operatīvo grupu, lai atrastu drošu patvērumu un atklātu patiesību par kodolkaru, kas ir izpostījis planētu.

Tāpat kā ar abām iepriekšējām Metro spēlēm, Metro Exodus liek savu stāstu, gandrīz, priekšgalā, kas noved pie ilgstošām ainām gan uz vilciena, gan ārpus tā. Tomēr viss notiekošais, ko mums pasniedz šāda veida, uzvedumos, nerada sajūtu, ka tas viss ir radīts priekš sižeta paildzināšanas. Caur to visu mēs uzzinām biedru dzīves stāstus, personības un pat viņu talantus, kas palīdz padarīt viņus par unikāliem un tuviem. Tas rada papildu spriedzi kritiskās situācijās, kurās tie bieži nonāk.

Metro Exodus vairs nav atkarīga no frakcijām, kas bija tik nozīmīgas abās iepriekšējās spēlēs. Jums tagad ir viena atsevišķa cilvēku grupa – Bijusī “Sprtiešu” vienība un pāris cilvēki, kuri Jums piebiedrosies. Ar šo sastāvu Jūs pavadāt lielāko daļu laika, ārpus spēles laika(ceļojums ar vilcienu ilgst vienu gadu pēc sižeta). No spilgtākajiem momentiem kuri palika atmiņā, bija Kresta monologi (kāpēc monologi sapratīsiet nedaudz vēlāk), kamēr mēs pīpējām. Un saruna ar Annu, skatoties ārā pa vilciena logu. Tas viss iegremdē Jūs šajā mazajā pasaulē, un liek, kaut vai zemapziņas līmenī just visiem līdzi – tie vairs nav Jūsu “Spartiešu” veinības biedri – šī ir jūsu ģimene!

Tagad pastāstīšu par to kāpēc lietoju vārdu “monologi”. Jo tāpat kā iepriekšējās daļās Artjoms pats klusē, ja vien viņš neraksta žurnāla ierakstu (teksti ko raksta uz ielādes ekrāna, pārejot no vienas lielās lokācijas uz otru). Viņa roku zīmju izmantošana palīdz viņam palikt izteiksmīgam galvenajos brīžos, bet tas galīgi neiederās dotajā pasaulē. Mums visapkārt ir cilvēki, kas dod mums pavēles, prasa padomus, prasa vai mēs sapratām uzdevuma izpildes nosacījumus. Un visu šo laiku Artjoms klusē! Manuprāt, mēms varonis strādā tikai tad , kad viņš ir vientuļš varonis, kā MAD MAX, bet pat tas, filmā Fury Road sāka runāt pavadot ilgāku laiku cilvēku grupā! Metro Exodus ir spēle par cilvēku grupu, kas mēģina izdzīvot kopējiem spēkiem, komunicējot viens ar otru, kas liek Artjomam pilnīgi neiederēties kopējā bildē.  

Taču visi dialogi divu NPC starpā bieži ir dīvaini uzrakstīti. Personāži var nejauši pārtraukt viens otru un ielādējoties vienā apgabalā, es vienreiz biju spiests stāvēt un gaidīt, līdz personāži izrunā dialogu, kas jau notika pirms dažām minūtēm. Un tikai tad mēs tikām tālāk.

APOKALIPSE CITĀ GAISMĀ

Metro Exodus vairs nav piesieta pie metro sistēmas vai pat Maskavas, un tā vairs nav atkarīga no abām iepriekšējās spēlēs sastopamajām grupām. “Sarkanā armija” un “Ceturtais reihs” gandrīz nav pieminēti, bet Artjoms sastopas ar pilnīgi jaunām grupām. Dažas no tām ir draudzīgas, taču lielākā daļa nav. Katra no tām var sacensties ar nogalināšanas paņēmieniem ar iepriekšējām sērijas dalībniecēm. Rezultātā Metro Exodus ir neapšaubāmi mazāk politisks stāsts, kas ir nedaudz dīvaini, ņemot vērā sērijas iepriekšējos sižeta notikumus un to motivatorus ar politisko ideju.

Metro Exodus būdams brīvs no Maskavas arhitektūras un sniega klātajām ieliņām ir devis mums sērijas visdažādāko vidi, un pat, iespējams, līdzšinējo post-apokaliptisko spēļu vidū. Sākot no ziemas un beidzot ar vēlu rudeni, mēs redzam milzīgus smilšainus tuksnešus, aizaugušus mežus, kas piepildīti ar primitīvām mājiņām, un purviem, kas slēpj milzu radības. Bunkuros un pašā metro sistēmā mēs joprojām pavadam daudz laika, pēdēja spēles daļa atgriežās atpakaļ uz vecām sliedēm, un visa epizode notiek Metro, ne Maskavas, vairs nekādu spoileru . Tāpēc visas bažas par Exodus, kas atsakās no ikoniskās sērijas daļas varat atmest. Pirmie divi līmeni ir kā eksperiments ar simulētu atvērtu pasauli, pārējās divas atgriež mūs iepriekšējo 2 daļu “lineāru” FPS laikā. Sajūtas ir dīvainas it kā 4A Games gribēja izpatikt visiem, bet es neuzskatu ka tas viss bija slikti man šī dažādība patika.

Apkārtējā vide svārstās no drūmām līdz sadistiskām, ar atdalītām galvām ledusskapjos un skeles, kas ir savākti čupā apakšzemes ejās. Jaunie ārpasaules rajoni ir spilgtāki, bet joprojām ir piepildīti ar ēkām, kas atrodas pilnīgā tumsā. Jūsu lukturītis un šķiltavas kļūst par nepieciešamību, kas tomēr var nodot jūsu pozīciju ienaidniekiem vai dažos gadījumos pat palīdzēt cīņā ar tiem. Ja jūs pazūdat spēlē ir karte ,kas apskatāma reālā laikā. Tas viss veicina spriedzes sajūtu, kas pavada mūs visu spēli, reizēm pat pārejot uz pilnīgu šausmu sajūtu. Man tā parādījās tuksnesī pazemes bunkuros, kur lukturītis palika par manu labāko draugu un es ar pamatīgu “upura” sajūtu grozījos uz visām četrām pusēm.

Bet Metro Exodus nav atvērta pasaules spēle. Tā vietā tā dod Jums daudzas lielas lokācijas, lai tās “izlaupītu” un izpētīt, kamēr kustaties pie galvenā mērķa, un papildus uzdevumi tieši saistīts ar šo mērķi. Nav nejaušu NPC, kas stāv apkārt, gaidot, lai sniegtu jums atlīdzību par uzdevuma pabeigšanu. Tas saglabā tempu vienmērīgu, bez “aizej atnes” uzdevumiem vai liekām cīņām, kas palēnina stāstu. Spēle pavirši pastāsta Jums, kā rīkoties ar otra plānā uzdevumiem , jo ​​daži ir pieejami tikai pēc tam, kad ir sasniegts kāds punkts galvenajā uzdevumā, bet ir tikai pāris vietas, kur tas var radīt problēmas.

Lieliski sabalansēti apgabali, ierobežotie resursi un ne tik reti ienaidnieki neļaus Jums justies droši. Tādas lietas kā gāzmaskas filtri bez kurām jūs mirsiet dažu sekunžu laikā, ja apmeklējat teritorijas ar netīru gaisu. Medicīnas komplekti ir vēl svarīgāki, un to ierobežotā pieejamība veicina slepenu pretinieku neitralizēšanu vai izvairīšanos no konfliktiem. Tas viss protams ir atkarīgs no izvēlētās grūtības pakāpes, jo augstākā , jo vairāk ir jāuztraucas par savu resursu izmantošanu – patronas, filtri un izejmateriāli to veidošanai.

Jūs atradīsiet, ka viena resursa saglabāšana gandrīz vienmēr noved pie cita zaudējuma vai izlietošanas. Diemžēl izvairīšanās no ienaidniekiem nozīmē to, ka tiek palaists garām viss, ko viņi sargā. Šī riska un atlīdzības pieeja ietekmē gandrīz katru saskarsmi spēlē. Vai jūs mēģināsiet ielauzties bandītu piepildītajā lokācijā un nogalināt tos ar pneimatisko gaisa pistoli darot visu uzmanīgi un klusi. Vai arī Jūs izvēlēsieties tiešāku pieeju un svaidot granātas pa labi un pa kreisi šturmēsiet lokāciju caur parādes durvīm? “Skaļai” pieejai ir sekas, bieži uz šāvieniem var atskriet nāvējoši un ātri kustīgi mutanti. Exodus nav visbīstamākie ienaidnieki, bet viņi ir tie, kas gaida attaisnojumu, lai izlektu no kāda stūra vai slēptuves tieši Jums sejā.

MILIONS VEIDU KĀ NOGALINĀT

Metro nekad nav bijusi spēle, kas piedāvā labi “jūtamus” ieročus, bet Exodus, ar savu arsenālu, veic labu darbu, lai to manītu. Bisēm ir iespaidīga atdeve, kas padara otra šāviena trāpījumu par nepieciešamu prasmi, un precīza Tikhar gaisa šautene ir ideāla pacietīgiem stelth žanra spēlētājiem. Trāpījumu reģistrēšana nešķiet tik precīza, kā tas notiek līdzīgos FPS, un es dažkārt nevarēju trāpīt mērķi, kas bija mana tēmēkļa centrā. Bet tas gadījās tikai retu reizi un to visu var norakstīt uz spēles nepilnībām, kas cerams tiks nogludinātas ar ielāpiem.

Taču pie plaša un pielāgojama arsenālā ir viens ierocis, kurš manuprāt nav gluži sabalansēts – rokas. Pieskrienot klāt pie ienaidnieka ir iespēja sist tam ar dūri(neletāls) vai iegriezt ar nazi(letāls) abi šie paņēmieni ir spējīgi nogāzt jebkuru cilvēku, neatkarīgi no bruņu biezuma. Viens sitiens pa galvu cīņas laikā var nosist stipri bruņotu kareivi, kurš ir spējigs izturēt, aptuveni, divas aptveres izšautas viņā. Bet tās jau tikai manas domas

Cīņas izjūta un stils attiecas arī uz ekipējuma pielāgošanu. Artjoms var pilnībā pārveidot viņa atrastos priekšmetus, lai tie atbilstu viņa vajadzībām, izmantojot detaļas, kas noņemtas no izkritušiem ieročiem un atrodamas apkārtnē. Spēcīgu revolveri var modificēt ar citu laidi un stobru, lai tas kļūtu par bisi, “Kalaš” var kalpot kā tuvcīņas “Sprey and Prey” šautene vai kļūt par profesionāla snaipera sapni. Ieroči būs jakopj, precīzāk sakot, jatīra, to var darīt tikai uz “darba galda”, kas iespējams ir loģiski

Pat Artjoma sejas maska ​​var tikt mainīta vai nu ar spēcīgāku bruņu vai bruņu stiklu, bet par katru lēmumu ir kompromiss. Bruņas dos tev iespēju izdīvot ilgāk, bet plaisa jūsu gāzmaskas stiklā liks Jums aizlīmēt caurumu ar līmlenti, kas ierobežos redzamību, līdz varēsiet veikt pilnu remontu.

Metro Exodus ņem labākos sērijas elementus pievieno jūtas un ieliek to visu lielos, atvērtos līmeņos, vai vismaz cenšas tos simulēt. Tajā pašā laikā nezaudējot jebkādu nomācošās atmosfēras spriedzi, kas padara Metro spēles neaizmirstamas un atšķirīgas no post-apokaliptiskajiem FPS. Tas ir bieži uzmundrinošs un atmosfērisks ceļojums pa Krievijas distopiju, kas pilna detalizētiem un nāvējošiem iedzīvotājiem. Viss šis ir labs ceļojums, kura laikā Jūs izjutisiet visu emociju spektru un kurš noteikti neatstās Jūs vienaldzīgus! Bet vai Jums spēle patiks, vai nē ir atkarīgs no tā kam spēles laikā pievērsīsiet uzmanību. Bet izspēlēt es noteikti iesaku!