Kā jau vairums lasītāju zin, esmu pamanījies tikt arī pie Nintendo Switch konsoles. Protams tas nozīmē iemēģināt arī sistēmas galveno spēli – The Legend of Zelda: Breath of the Wild, lai izprastu vai augstie vērtējumi ir pamatoti. Pirms dodamies tālāk gan jāsaka šī ir mana pirmā Zeldas spēle, līdz ar to man nav ar ko īsti salīdzināt.


Izstrādātājs: Nintendo
Izdevējs: Nintendo
Relīze: 2017. gada 3. martā
Cena: €69.99

Pirms sāku spēli, sagaidīju no tās ko līdzīgu The Witcher: Wild Hunt, spēle kas izmainīja to, kā es skatos uz RPG spēlēm. Neviena RPG pašlaik nav turējusi līdz uzstādītajai latiņai. Manī bija naiva cerība, ka tas nupat mainīsies, bet diemžēl nekā. Tas protams nebūt nenozīmē, ka BotW (Breath of the Wild) ir slikta spēle. Nebūt ne. Par to liecina manas teju 170 stundas pavadītas ar spēli. Taču tas noteikti nav meistardarbs, kā to pasniedz vairums kritiķu. Vismaz ne priekš manis.

Hyrule, pasaule kurā norisinās spēles sižets, patiešām ir atvērta tipa. Vienīgais brīdis kad nāksies saskarties ar ielādes ekrāniem ir apmeklējot svētnīcas, jeb Shrines, par tām nedaudz vēlāk. Karte ir milzīga, tajā var atrast daudz dažādu aktivitāšu, sākot no jau minētajām Shrines, līdz dažādiem pretiniekiem, uzdevumiem un mīklām.

Taču par spīti tam pasaule šķiet nedaudz tukša. Protams, katram spēles kartes centimetram nav jābūt pilnam ar pretiniekiem vai uzdevumu devējiem. Tas būtu muļķīgi. The Witcher gadijumā šī problēma tika risināta ar elpu aizraujošiem skatiem un ainavām. Nintendo Switch nav jaudīgākā konsole uz planētas, patiesībā tālu no tā, taču tas netraucēja spēle ieviest interesantas ainavas. To vienkārši vajadzētu nedaudz vairāk. Pārak bieži sastopas klaji lauki, kuros nekā nav.

Te varētu argumentēt, ka sižetiski pasaule ir briesmās, liela daļa iedzīvotāju nogalināti, pasauli pārņēmuši mošķi, un šis tukšums papildina to sajūtu. Tomēr tas neatstāj tādu kā nepabeigtības sajūtu.

Par spīti tam, spēle pietiek darāmā. Katrā mazā ciemā vai pilsētā, bez jau esošā pamatkvesta atradīsiet arī citas papildus misijas. Šeit manas domas atkal dalās. Kopā šo papildus misiju, bez papildinājumiem ir 76. Daļa no tām ir aizraujošas, interesantas un komiskas. Otra daļa ir ierastie aizskrien un atnes vai nogādā kvesti. Tas manuprāt šķiet kā izniekots potenciāls, jo nebūt neprasa tik daudz resursu, ņemot vērā, ka tikai spēles galvenais kvests ir ierunāts, un arī ne viss.

Tas ir lāsts un svētība reizē. No vienas puses ir brīvība veidot dialogus, neuztraucoties par balss aktieriem. Iespēja izveidot patiešām kreatīvus un stāsta bagātus kvestus. No otras puses ir 2019. gads un manuprāt ierunāt tikai daļu dialoga ir nolaidība. Personīgi man, tas nedaudz bojā pieredzi.

Tas nebūt nenozīmē, ka spēles galvenais sižets būtu slikts. Patiesība spēles stāsts man ļoti patika. Taču ja spēlētājs izvēlas iet tikai galvenos uzdevumus, tiks palaists garām ļoti daudz pamata sižeta. Iemesls tam ir, ka lielākā daļa Linka pagātnes, kas ļauj izprast tagadni slēpjas atmiņās, kuras viņš ir pazaudējis. Vienīgais veids, kā tās atgūt ir apmeklēt specifiskas vietas pasaulē, kuru lokācijas vienīgais pavediens ir attēli senajā planšetdatorā, ko Links nēsā līdz. Būtībā jau šai pieejai nav nekādas vainas, taču pabeidzot spēli bez atmiņām jautājumu būs vairāk nekā atbilžu.

Personīgi man, kā cilvēkam kuram ļoti patīk pabeigt lietas līdz galam, šis bija baudāms spēles elements, ar lieliski atalgojumu – animētām ainām no Linka pagātnes.

Gribētos izcelt lielisko spēles apmācību. Nintendo šķiet pieņem, ka es iepriekš esmu spēlējis video spēles, un apmācību gaita ir tik nemanāma, ka kādam pat varētu likties, ka tās nav. Spēle tev pašam tā īsti neapzinoties liek apgūt visus pamatus, kopā ar interesantu sākuma kvestu.

Par spēles gaitu runājot – šī ir tā vieta, kur BotW pamatīgi atšķiras no citām RPG spēlēm. Kā pirmo varu minēt faktu, ka Linkam nav līmeņu. Nekādu. Viņš kļūst stiprāks papildinot siržu (dzīvības punktu) un izturības (stamina) rata daudzumu. Veids, kā tas tiek darīts ir visai vienkāršs.

Pasaule ir pilna ar jau minētajām Shrines. Tās pamatā kalpo, kā ātrās ceļošanas punkti, taču lai tās aktivizētu, tās vispirms ir jaatrod. Hyrule to ir vairāk kā 40. Katra no tām ir arī kā neliela puzle, kuru pieveicot saņemam īpašu lodi – Spirit Orb. Četras šādas lodes varam iemainīt pret papildus sirdi vai izturību. Mīklas variē no vienkārša dueļa ar robotiem līdz interesantiem spēles fizikas izmantošanas veidiem.

Risinājumam talkā nāk īpašās rūnas, ko Links apgūst visai ātri spēlē. Rūnas dod dažādas spējas, kā piemēram magnētisms, kas ļauj pārvietot metāla objektus vai iespēja sasaldēt platformu virs ūdens tilpnes. Ir arī mīklas, kas prasa izmantot konsoles žiroskopu, lai kontrolētu labirintu ar bumbiņu tajā. Tās ir briesmīgas un cilvēkam, kam likās, ka tā ir laba doma vajadzētu apdomāt savas karjeras izvēli. Pārsvarā šīs puzles ir jautras, interesantas un pārdomātas. Nav īpaši garas un arī pārāk īsas. Neskaitāmas reizes pamanijos sevi arī sabotēt.

Kā jau var noprast, sirdis ļauj Linkam izturēt vairāk sitienu un kritienu no lielāka augstuma. Izturība savukārt, palīdz gandrīz visur. Peldēšana prasa izturību, kāpšana kalnos prasa izturību, lidošana ar glaideri prasa izturību. Jo vairāk tās ir, jo tālāk tiekam. Šī ir interesanta mehānika, un es pieņemu, ka ne visiem var patikt, taču ņemot vērā, to ka Links var uzrāpties gandrīz jebkur, kaut kādiem limitiem tomēr jābūt. Vienīgi lietus Linku padara neveiklu. Ļoti.

Vēlviens faktors kas ļauj kļūt stiprākam ir ekipējums. Arī šeit viss atšķiras no ierastās RPG formulas. Katru bruņojuma gabalu ko iegūstam, visticamāk paturēsim inventārā. Iemesls tam ir gluži vienkāršs – bruņas nedod nekādus bonusus statistikai, ja neskaita bruņu reitingu. Vairums bruņojuma ir daļa kāda specifiska komplekta, un savācot to pilnu iegūstam atsevišķus bonusus, kā piemēram iespēju pārvietoties aukstā vai karstā klimatā, peldēt augšup cauri ūdenskritumiem utml. Šī ir visai unikāla pieeja un pamatīgi dažādo spēles stilu.

Ar ieročiem ir nedaudz savādāks stāsts. Tie savā būtība ir ļoti vienkārši – jo lielāks cipars, jo spēcīgāks ierocis. Tos var atrast daudz un dažādus, no zobeniem, āmuriem un līdz pat šķēpiem. Tomēr nevienam no tiem pieķerties nevajadzētu, jo pilnīgi katrs no tiem ļoti ātri saplīsīs. Tas protams nenozīmē, ka attapsieties bez ieročiem, jo katrs no pretiniekiem nometīs savējo pēc nāves un dažreiz arī vienkārši tāpat. Rezultātā iegūstam veselu arsenālu, kuram var iziet cauri tikpat ātri cik savācām. Lai gan bija brīdis, kad es cīņas karstumā tomēr pamanijos palikt bez ieroča, tomēr arī tad ir risinājums – sprāgstošās bumbas rūna (tā ir bezgalīga).

Ar šo sistēmu manas domas dalās – no vienas puses tas atkal paver jaunu veidu kā spēlēt. No otras puses tas atņem šo īpašo sajūtu, kad esi ieguvis kautko retu, vērtīgu un spēcīgu. Spēle ir pieejams Master Sword, Linka ikoniskais ierocis un tas ir vienīgais ierocis spēlē, kas nelūzt. Kāds šo sistēmu uzskatīs par trūkumu, kādam tā atkal patiks. Man personīgi tas netraucēja.

Paši pretinieki spēlē ir visai unikāli. Tie dzīvo savu dzīvi, nenēsājot ieročus līdz. Parasti tie stāv kaut kur malā, dodot iespēju klusām pielavīties un aptīrīt viņus, pirms kāds ko ir pamanījis. Taču sacel trauksmi un visi kā viens metīsies pēc saviem ieročiem. AI ir nostrādāts lieliski no šāda viedokļa. Tomēr tas ir tālu no attapīga. Ja pretinieks stāv nekustīgs, ir iespējams pielavīties klāt no visai plaša leņķa, pat tāda kurā tu noteikti esi redzams. Pielavīšanās ļauj jebkuru pretinieku nogalināt ar vienu sitienu. Kopumā tāds baigais hit or miss ar pretinieku AI.

Dažādība to vidū arī nedaudz klibo. Moblinu slānīšana ātri vien apnīk. Spēlē pārsvarā ir ducis dažādu pretinieku, un tad tie ir dažādās krāsās simbolizējot sarežģītību. Tad dažiem no tiem ir elementāla garša, dodot iespējas tevi nosist ar uguni vai zibeni. Tas pats attiecas uz pasaules bosiem – tie ir divi dažādi, daudzās kopijās. Pretinieki noteikti nav viegli, taču nav arī vājprātīgi grūti. Šinī brīdi ir vieglāk vilkt paralēles ar Dark Souls spēlēm, īpaši spēles sākumā. Miru es bieži un regulāri.

Tas kas spēli padara dzīvāku ir mazās lietas. Es pamanījos skriet cauri pasaulei ar šķēpu negaisa laikā, un mani nosita zibens. Zāli ir iespējams aizdedzināt. Dzīvnieku uzvedas visai reālistiski. Šīs ir tās lietas, kas palīdz pamatīgi iejusties spēles pasaulē, par spīti trūkumiem, lai arī nelieliem.

Spēles spēcīgākā puse ir tā, ka spēlētāja roka īsti netiek turēta, un tā iedvesmo tevi uz eksperimentēšanu. Kā vienkāršu piemēru varu minēt ēst gatavošanu – sametu pannā ko gribi (labākā kombinācija ir burvju feja ar jebko!) un vēro kas sanāks. Arī pārvietošanās cauri puzlēm, spēles pasauli – Tevi ierobežo tikai iztēle. Nintendo ir devuši instrumentus, atliek tos tikai izmantot.

Vērtējums

Breath of the Wild noteikti ir spēle, kas turpinās pārdot Switch konsoli. Tā ir lieliska spēle, kas mani aizrāva uz ļoti ilgu laiku. Reti kura spēle piedāvā tik lielu dažādību spēles elementos, piedevām to ir iespējams paņemt līdz jebkur. Taču ir grūti ignorēt arī minētos trūkumus. Šī bija gandrīz perfekta RPG. Gandrīz.