Death Stranding apskats

Dalīties

Uzreiz gribu teikt liels paldies Playstation Latvija par sagādāto spēles kodu. Saņēmām to nedaudz novēloti, tādēļ apskats ir vairākas dienas pēc relīzes.

Te atsaukšos uz kādu komentāru mūsu Youtube kanālā, ka pēdējā laikā video spēles piedzīvo tādu kā stagnāciju. Kodžima šķietami mēģina pierādīt pretējo. Runa gan ir par ainu kopumā, nevis tikai no geimpleja perspektīvas. Tas gan ir ar visai riskantu pieeju. Vai ir vērts spēlēt? Atbildi uz šo jautājumu meklēsim šajā apskatā. Video apskats drīzumā.

Izstrādātājs: Kojima Productions
Izdevējs: Sony Interactive Entertainment
Relīze: 2019. gada 8. novembris
Cena: €59.99 par standarta versiju

Liela daļa no visa šī projekta bija tieši gaidīšana, jo neviens, tai skaitā es, nezināja ko mēs vispār sagaidīsim. Pat redzot īsos geimpleja video ar daļu no Death Stranding pasaules man nebija ne mazākās nojausmas ko sagaidīt. Tas protams gaidīšanu padarīja tikai nepielūdzamāku.

Tad pienāca 8. novembris un es saņēmu spēli par… paku piegādātāju?! Vai spēle par kurjeru tiešām var būt interesanta? Vai spēles mehānismi piedāvā ko vairāk par “paņem šo un aiznes tur”? Izrādās ka jā! Death Stranding pilnīgi visur kliedz – šī ir Hideo Kodžimas spēle. Vizuāli tā ir satriecoša, spēles mehānismi ir ļoti ieintriģējoši un spēlei ir konkrēta ziņa, ko autors vēlas pateikt.

Riskanta pieeja

Pavisam noteikti būs cilvēki, kas uzspēlēs ap piecām stundām un pateiks, ka spēle nav priekš viņiem. Patiesībā tas jau notiek, ja pavērojam Metacritic atsauksmes. Jāsaka, ka šie cilvēki daudz zaudē, jo spēlei netiek dota iespēja pilnībā atvērties. Lai gan, man personīgi, sākums nebūt nelikās tik garlaicīgs, kā apgalvo vairums.

Es centīšos maksimāli izvairīties no jebkādiem spoileriem, tādēļ atstāstīšu tikai spēles ievadu un tad mazsvarīgas sižetiskas lietas. Tad nu par pašu spēli – galvenais varonis ir Sam Porter Bridges, kuru atveido The Walking Dead zvaigzne Normans Rīduss. Viņš ir piegādātājs post-apokaliptiskā Amerikā, kurš savas dienas aizvada piegādājot pakas no punkta A līdz punktam B, līdz viņš tiek savervēts Amerikas Savienoto Pilsētu atjaunošanas misijā. Pavedienu, aiz pavediena mēs lēnām savienojam atlikušās pilsētas un posteņus ar savdabīga interneta paveidu – chiral network. Tas ir izveidots izmantojot jaunos resursus, ko aiz sevis ir atstājis neizskaidrojamais Death Stranding fenomens, kas dažiem neļauj tā pa īstam nomirt, mirušos atgriež dzīvē un dzīvie mirstot kļūst par atombumbām. Tas viss izklausās ļoti sarežģīti un godīgi sakot sākumā tā arī ir. Tomēr spēle pakāpeniski visu noliek savās vietās. Tipiskā Kodžimas stilā.

Ir grūti vainot cilvēkus, kas šo spēli sauc par staigāšanas simulatoru, jo pašā būtībā tas nav tālu no patiesības. Kad veicam piegādes, mums pirmkārt jau vajag menedžēt savu inventāru, jeb piegādes pakas un instrumentus. Labi izkārtots inventārs ļaus Semam labāk noturēt līdzsvaru. Tā ir ļoti interesants mehānisms. AR L2 un R2 pogām mums jāmēģina noturēt līdzsvars, gadījumā, ja Sems paklūp vai sasveras uz kādu pusi. Nogāzēs nākas izmantot abas “rokas”, lai burtiski nenošļūktu ar muti pa zemi. Reizēm gadās nokrist arī uz līdzenas vietas. To mēs protams negribam, jo tas traumē preci, kā rezultātā mēs saņemam zemāku novērtējumu, par darbu.

Sistēma, aiz sistēmas, aiz sistēmas

Pasaule protams ir pilna šķēršļu, lai mūsu dzīvi, jau tā bīstamajā pasaulē padarītu vēl bišķīt nožēlojamāku. Paskaidrošu ar piemēru. Es iekāpu auto (jā spēlē ir transportlīdzekļi, tomēr izskatās, ka Grēta ir uzvarējusi, jo tie visi ir ar nulles emisijām un elektriski, tātad nākas lādēt, bet dīvainā kārtā pasaules galu tas neapturēja), nolēmu ar to šķērsot seklu upi, taču akmens dzelmē neļāva man to pietiekoši ātri izdarīt. Auto baterija nosēdās upes vidū, un izkāpjot ārā izrādījās, ka upe ir nedaudz par dziļu, es sāku slīkt, pazaudēju visu kravu, un tā pa ūdenskritumu nokrita dziļi, dziļi bezdibenī.

Taču, lai no šādām situācijām izvairītos Sema arsenālā ir dažādi instrumenti. Šajā brīdī spēle kļūst nedaudz par tādu, kā atvērtās pasaules sandbox tipa spēli. Sākumā mums ir tikai aukla ar ko nolaisties no kraujas un kāpnes, kas ļauj tikt augstākā nogāzē, vai šķērsot upi izmantojot tās kā tiltu. Taču ātri vien šis arsenāls tiek papildināts ar iespēju būvēt milzu tiltus pāri aizām un upēm, uzlādes stacijas, pazemes bunkurus un pat milzu lietussargus, kas ļauj patverties no nāvējošā lietus (par to nedaudz vēlāk).

Te uzreiz jāmin, ka liela daļa šī arsenāla atslēgsies pēc 10-15 stundām iekš spēles. Pieņemu, ka šis arī ir iemesls, kādēļ cilvēki apgalvo, ka spēle tā pa īstam sākas tikai pēc trešā akta. Godīgi sakot – ļoti atkarīgs no cilvēka. Es personīgi ar aizrautu elpu spēlēju jau no pirmajām minūtēm un to saka cilvēks, kurš nav Hideo Kodžimas darbu fans. Esmu uzspēlējis MGS, taču nevienu tā arī neesmu pabeidzis.

Vientuļa pasaule

Pati pasaule jau no pirmajām minūtēm izskatās fantastiski. Tā ir vientuļa, taču tajā pašā laikā dzīva. Periodiski piegādājot preces, paveras lieliskas ainavas, kuras tiek pavadītas ar izcilu mūziku. Šis piešķir nedaudz tādu Life is Strange vai arī Red Dead Redemption 2 piesitienu. Tikai biežāk.

Dzīvniekus un cilvēkus sastopam reti, jo skaistās ainavas bieži pārklāj nāvējošie lietus mākoņi. Lietus spēlē ir nodēvēts par laikkriti jeb Timefall. Iemesls tam ir tāds, ka ūdens liek novecot visam, kam tas pieskaras. Šo fenomenu lieliski varam novērot zālājā lietus laikā, kā tas dīgts, aug un novīst pāris sekunžu periodā.

Tas protams nenozīmē, ka pasaulē nav cilvēku. Kamēr lielākā daļa slēpjas pazemes bunkuros, pasaulē patrulē tā saucamie MULE’s. Tie ir cilvēki, kas piegādājot pakas ir zaudējuši veselo saprātu un tagad viņu vienīgais mērķis ir atņemt citu kurjeru pakas un… piegādāt tās. Kodžima… Šeit arī paveras spēles vājākais elements – cīņa. Uzreiz jāsaka, ka cilvēkus nogalināt nevaram. Iemesls tam ir tāds, ka mistiskie BT’s jeb Beached Things nāk pakaļ līķiem, kā rezultātā rodas milzīga eksplozija un visai pamatīgs caurums zemē. Attiecīgi cilvēkus nogalināt mēs vienkārši nevēlamies.

Respektīvi šī iemesla dēļ mums ir dažādi instrumenti pretinieku neitralizēšanai. Pats vienkāršākais ir dūru kauja. Varam slānīt pretinieku, līdz tas zaudē samaņu. Protams, ja uz muguras ir savi 100kg kravas, viegli tas nebūs. Tad ir iespēja tos sasiet, vai izšaut ar Bola Gun. Tas ir ierocis, kas šauj striķī sasietas bumbas un vienkārši aptinas ap mērķi. Ieroča lietošanas kvalitāte šeit pamatīgi iepaliek no ierastajiem trešās personas šūteriem.

Cīņa ar BT’s ir līdzīga, tikai te mūsu arsenālā ir granātas, kas satur Sema asinis, urīnu un fekālijas. Nē es nejokoju. Ko tādu spēj izdomāt tikai japāņu nācijas pārstāvis. Tam visam protams ir izskaidrojums – Sems sirgst ar slimību jeb infekciju, ko sauc par DOOMS. Kas tas ir spēlē tā arī īsti netika izskaidrots, taču Sema izdalītie šķidrumi acīmredzot ir nāvējoši šīm viņpasaules radībām. Granātu krājumus mēs varam papildināt apmeklējot labierīcības iekš Private Room, istaba ko atradīsim vairumā Bridges kompānijas kontrolpunktos. Pašas granātas arī nav precīzākais instruments. Nereti atrodoties uz paaugstinājuma, vai gluži pretēji, man bija grūtības ar tēmēšanu. Kontaktpunkts ar zemi tiek atzīmēts ar pelēku apli un bieži vien tas bija grūti uztverams. Es vienkārši nesapratu vai es mērķēju priekšā, zem vai aiz mērķa. No cīņas, kā tādas es iesaku izvairīties cik nu tas ir iespējams, jo Stealth mehānika ir interesantāka.

Par Stealth runājot – šeit rats nav izgudrots no jauna, bet noteikti ir papildināts. BT’s varam lavīties garām rāpojot un radot pēc iespējas mazāk trokšņu. Gluži, kā Walking Dead! Šeit spēlē nāk bēbis, kuru tik bieži redzējām spēles treilerī. Zīdainis jeb BB ir nedzimis un izņemts no mirušas mātes, kas itkā ļauj tam saglabāt saikni ar viņpasauli. Tas ir ievietots inkubatorā, kas tiek stiprināts pie Sema uzvalka un savienots ar radaru. Šis radars mums rāda, kur ir tuvākie BT’s, lai varētu tos apiet, kā arī ļauj mums tos saskatīt. BB protams, kā jau bērns mēdz raudāt un trokšņot. Nelāgi, ja esam BT’s ielenkumā. Labās ziņas ir tādas, ka varam to nomierināt nedaudz pašūpojot, atdarinot kustības ar pulti rokās.

Viens, taču ne pamests

Spēlei ir arī daudz-spēlētāju opcija. Tas protams nenozīmē co-op piegādes ar savu labāko draugu. Sems joprojām ir viens un vientuļš. Tomēr spēlētāju pasaules ir savienotas. Piemēram mans uzceltais tilts pāri kraujai, visticamāk parādīsies kāda cita spēlētāja pasaulē un viņš to varēs izmantot. Vai piemēram trešā akta sākuma ir iespējams ieguldīt resursus ceļu atjaunošanā. Ja spēlē viens, bez interneta pieslēguma, to nāksies darīt ļoti ilgi. Manā spēlē es noziedoju resursus pirmā posma atjaunošanai, taču kad atgriezos kāds bija izbūvējis ceļu cauri teju visai kartei. Varam arī atstāt dažādas brīdinājuma vai uzmundrinājuma zīmes citiem. Fiziski Tu nevienu nesatiec, tomēr šī mehānika dod tādu kā kopības un pat cerības sajūtu, ka Tu neesi viens pret visu šo pasauli. Ļoti forša pieeja.

Ja es ticis tik tālu ar šo apskatu, domājas sāc uztvert kopējo ainu – spēle ir pilna ar dažādām sistēmām un menedžēšanu. Sākot ar inventāru un apaviem, kas degradējas beidzot ar zīdaiņa auklēšanu. Šķērslis pēc šķēršļa, 40 stundu garumā, nerēķinot vairumu blakus misiju. Visu šo laiku pavadām veicot piegādes un menedžējot lietas, pasaulē, kura kļūdas nepiedod. Te arī izšķiras divas spēlētāju grupas – tie, kam jau tā grūtā un varbūt garlaicīgā spēle tiek apgrūtināta vēl vairāk un tādi kā es, kas ar prieku uzņem katru jauno sistēmu, ko spēle piedāvā.

Sižeta dēļ vien ir vērts paturēt atvērtu prātu šāda tipa spēlei. Te ir viss – interesants sižets, kas mijās ar kuriozām un klaji klišejiskām ainām. Kaut vai personāžu vārdi – Die Hardman, Deadman, Hartman, Fragile u.c. Atkal – klasisks Kodžima. Arī aktieru spēle ir laba. Izņemot pašu Normanu Rīdusu – viņa personāžs ļoti atgādina Derilu, no jau minētā Walking Dead. Kluss, rūcošs, impulsīvs. Var jau būt, ka tā ir rakstnieku vaina. Visi pārējie, īpaši Mads Mikelsens un Giljermo Del Toro savas lomas ir atveidojuši uz urrā!

Vērtējums

Te nu ir grūtākais brīdis – kam tad īsti spēle ir domāta? Pirmkārt jau Kodžimas faniem. Tomēr es nevaru teikt, ka pilnīgi ikvienam tagad būtu jāiegādājas šī spēlē. Jau tagad redzam, ka ir daudz vīlušos cilvēku. Tajā pašā laikā ir tādi, kas teiktu, ka šī ir viena no gada labākajām spēlēm. Arī uzrakstīt apskatu nebija viegli, jo šis brīnums patiesībā būtu jāpamēģina pašam, lai saprastu. Vajadzētu rēķināties, ka lai tā iepatiktos, nāksies patērēt diezgan daudz laika un tā ir lieta ko Death Stranding nekautrējas darīt. Tomēr beigās, ja dosi iespēju, šis būs viens no tiem gabaliem, par kuriem runāsi vēl gadus pēc pabeigšanas.

Dalīties
Positive SSL
Esam gaisā! Pievienojies!
Strīms pašlaik offline