Es esmu spēlējis gandrīz visas Dragon Ball spēles, kādas vien ir izdotas. Jāsaka, gan ka neviena nestāvēja pat tuvu tam, ko sniedza anime. Kā iemesls tam varētu būt fakts, ka ikviena to tām ir klasiska cīņas spēle. Un tad manās rokās nonāca Dragon Ball Z: Kakarot. Spēle pilnībā atstāsta Dragon Ball Z sižetu, bet tajā pašā laikā dara to ar cieņu. Šī ir labākā Dragon Ball spēle, kāda jebkad ir izdota.

Izstrādātājs: CyberConnect2 Co. Ltd
Izdevējs: Bandai Namco Entertainment
Relīze: 2020. gada 17. janvāris
Cena: €59.99

Kakarot pasaule atveras ar nelielu Goku cīņu pret Piccolo, tad strauji mainās uz ainu kurā Goku ar Gohanu ir meža vidū meklējot sev pusdienas. Staigāšana cauri mežam sākumā šķiet ļoti dīvaina. Uz brīdi man likās, ka spēle būs briesmīga. Tad Goku iemācīja dēlam makšķerēt izmantojot Bulmas veidotu mākslīgu asti. Šajā brīdī viss nostājās savās vietās un bija skaidrs, ka spēle ir domāta man.

Nostalģija

Spēle ir krāsaina, pilna ar ikonisku Dragon Ball mūziku. Tas ir lielisks nostaļģijas ceļojums pagātnē. Taču PC versija, kuru spēlēju es bija ar nepilnībām, bet par to nedaudz vēlāk.

Spēle bez kļūdām izspēlē visas oriģinālā seriāla ainas. Sajutos tā itkā atkal skatītos DBZ. Gan Piccolo un Gohana visai brutālo treniņu ainas, gan Goku stāstot visai sliktos jokus King Kai, lai tas piekristu viņu trenēt, viss likās autentisks DBZ pasaulei. Tas tikai pierāda, ka reizēm tomēr vajag pieturēties pie izejas materiāla.

Spēle ir sasodīti gara. Atceraties, ka te mēs runājam par Dragon Ball spēli. Xenoverse abas daļas bija pabeidzamas zem 10 stundām, bet šeit es attapos teju 9 stundas spēle un biju ticis tikai līdz King Kai planētai pirmo reizi. Kontekstā tā ir tikai pirmā no deviņām sāgām.

Autentiskums

Šis arī ir stiprākais Dragon Ball: Kakarot aspekts. Šie īsie, bet sasodīti foršie brīži, kas ir ikoniski seriālam. Pati pasaule arī ir pilna ar personāžiem ne tikai no Z sāgām, bet arī no oriģinālā seriāla, kā piemēram Nam vai Eighter. Viņi tur nestāv tā pat vien – spēle ir pilna ar papildus misijām, jeb sidekvestiem.

Katra no misijām ir izveidota ļoti attapīgā formātā – tās tik tiešām šķiet kā sērijas no anime. Ir pat titulbildes, kuras ir ierunājis pats Kails Henrijs Herberts, vīrs kurš ir atbildīgs par tām pašām titulbildēm seriālā un pieaugušā Gohana balsi. Nosaukums spēlei gan ir nedaudz mānīgs, anime fani zin, ka Kakarot ir Goku īstais Sayian rases vārds, taču spēlē mēs varam spēlēt arī kā Piccolo, Gohans un pat Vegeta (Vedžita?! Vegita?..)

Runājot par grafiku – tā ir forša, par spīti 3D pasaulei, modeļi ir palikuši maksimāli tuvu anime, bet FighterZ pieeja bija tīkamāka, jo visa spēle reāli izskatījās pēc seriāla. Tomēr apvienojot vizuālo noformējumu ar ikonisko mūziku un skaņām, pieredze ir lieliska.

Ir protams trūkumi – lūpu kustība īsti nesakrita ar skaņām, taču tā ir ierasta lieta priekš anime, kas oriģināli nāk japāņu valodā. Tomēr lielākais mīnuss priekš manis RPG spēlē ir dialogs. Šokējoši vai ne? Problēma nav dialoga esamībā kā tādā, bet gan fakts, ka lai turpinātu sarunu, katru reizi ir jāspiež poga. Ļoti, ļoti kaitinoši. Īpaši ja ainas ir pilnībā ierunātas.

Šī nav cīņas spēle, bet gan Dragon Ball RPG

RPG mehānismi viennozīmīgi ir viens no spēles trumpjiem. Šeit rats nav ticis izgudrots no jauna, bet pats fakts, ka rpg elementi ir Dragon Ball Z spēlē pārsteidz.

Šeit ir visas klasiskas RPG spēles nianses – vācam pieredzi, lai palielinātu personāžu līmeni, uzlabotu spējas un cīņas paņēmienus, kā arī varam pievienot cits personāžus savai grupai, lai dotos izpētīt pasauli kopā.

Viens, manuprāt, visai unikāls rpg mehānisms ir Community Boards. Katra kopiena akcentē kādu svarīgu spēles aspektu, kā piemēram cīņu, ēst gatavošanu, treniņus. Katras kopienas līmeni var palielināt iegūstot Soul Emblems, kas ir nelieli personāžu portreti ar statistikas rādītājiem. Šīs emblēmas katra izceļas savā lauciņā. Piemēram Vegeta emblēma ir vērtīgāka cīņas kopienā, nekā ēst gatavošanas un attiecīgi tur to arī liekam. To statistikas rādītājus ir iespējams palielināt pareizi kombinējot attiecīgos personāžus uz emblēmu dēļa. Piemēram Launch, kurai ir kāra sirds uz Tien Shinhan pēc spēles sižeta, saliktā ar viņu blakus palielina abu rādītājus par +2.

Šoreiz neizpaliek arī pamatīga atvērtā pasaule, kas gan ir norobežota ar reģioniem, taču katrs no tiem aizvien ir pamatīgos izmēros. Lokāciju variāciju protams arī netrūkst. Ir gan West City, gan tuksnesis kurā Goku cīnījās ar Vegeta, un pat Namekas planēta. Šīs kartes ir pilnas ar papildus misijām, gan bumbām, kuras varam lasīt, lai iegādātos jaunas prasmes spēju kokā.

Sitienu kombinācija, Kamehameha, izvairies…

Par cīņas elementiem manas jūtas ir nedaudz dalītas. No vienas puses tā ir vienkārša, neprasa pārāk iedziļināties dažādu pogu kombinācijās un ļoti viegli ļauj izpildīt personāžu ikoniskākos uzbrukumus, kā piemēram Kamehameha vai Galick Gun.

No otras puses lielākā daļa cīņu ir visai vienādas – piecas reizes sitiena poga, līdz pretinieks no sitiena lido prom, tad seko kāds pamatīgs Ki uzbrukums, jau minēto Kamehameha vai Galick Gun izpildījuma, kam seko bloks vai izvairīšanas un sākam visu no gala.

Atsevišķas bosu cīņas protams sniedz variāciju, ar dažādiem interesantiem uzbrukumiem, bet es saprotu, kā kādam šāda cīņa varētu ātri apnikt. Pamatīgās dzīvības līnijas nepalīdz. Dažas cīņas var ilgt pat līdz 7-8 minūtēm, kas manuprāt ir vājprātīgi ilgs laiks tādām straujām kaujām. Varbūt tā ir atsauce no anime, kurā cīņās ilga vājprātīgi ilgi, kā piemēram Goku pret Frieza bija teju 20 epizodes.

Dažas cīņas, vismaz sākuma likās pat grūtas, taču to nevarēja norakstīt uz prasmju trūkumu. Pretinieki vienkārši bija pārāk spēcīgi, īsās kombinācijās pamanoties atņemt pat trešo daļu visu dzīvību. Trūkst kombināciju, kā jau klasiskās cīņas spēles ierasts. Tomēr sliktākais šķiet ir ļoti lētie dzīvības dzērieni, kurus var sapirkt lielos daudzumus padarot spēli vieglāku par Tekken Practice Mode. Ja gribat, lai cīņas paliek aizraujošas, ieteiktu no tām turēties pa gabalu.

Taču te vienkārši izšķirsies divas spēlētāju grupas. Vieniem šāda cīņa būs tieši laikā, kamēr otriem prasīsies ko vairāk. Otrai grupai es vienkārši ieteiktu FighterZ, jo Dragon Ball: Kakarot cīņas ir paredzētas sižeta attīstīšanai, lai gan parasti Dragon Ball spēles tas ir otrādi. Jebkurā gadījumā man sagādāja lielu prieku Kamehameha, Kaioken un Super Sayian transformācijas.

Veiktspēja uz PC

Raksta sākumā minēju, ka saskāros ar dažām problēmām ar spēles PC versiju. Uzreiz ir redzams, ka akcents pamatā ir bijis likts uz konsoļu versijām, jo grafisko uzstādījumu ir maz. Varam mainīt izšķirtspēju, Anti-Aliasing, ēnas, VSync.

Ja spēle ir pilnekrāna režīmā, nesaprotamu iemeslu pēc izšķirtspēju mainīt nevar. Opcija ir, bet tā nestrādā. Vienīgais risinājums ir loga režīms. Šī iespējams ir lieta, kas varētu tikt novērsta ar ielāpu. Spēle arī ir mākslīgi ierobežota ar 60 FPS limitu, kā rezultātā mana 1080Ti strādāja tikai ar 50-60% noslodzi.

Ir interesanti, ka ir iespēja izvēlēties starp klaviatūras, Xbox pults un PS4 pults ikonām, ko attēlot iekš spēles. Taču defolta uzstādījumus vadībai mainīt nav iespējams.

Ar šiem sīkumiem pie malas, kopumā priekš konsoles porta spēle darbojās visai labi. Vizuāli visas trīs versijas pēc internetā redzētā, šķiet gandrīz identiskas.

Vērtējums

Ja sagaidi izcilu un dziļu kaujas sistēmu – šī nebūš Dragon Ball spēle Tev. Tā vietā vajadzētu izvēlēties FighterZ. Ja esi liels Dragon Ball anime fans, kā es, un meklē labāko pieredzi spēles versijā – šī būs īstā! Steidzoties spēle aizņemts ap 40 stundām, lai tiktu cauri visām Z sāgām, taču ja vēlies izpētīt un paveikt visu, viegli var rēķināties ar vismaz divtik daudz.

Ja Kakarot vēl saņemtu jau minētās FigtherZ cīņas sistēmu, šī būtu tik pat kā perfekta Dragon Ball spēle. Es personīgi tagad ceru uz Dragon Ball Super papildinājumu un par GT neko negribu dzirdēt. Tā nenotika!