Nu jau kādu laiku vienspēlētāja un atvērtās pasaules žanru (runa nav par daudzspēlētāju spēlēm vai režīmiem tālāk pieminētās spēlēs) tirgu daļēji dominē franču izstrādātājs ​“Ubisoft”, kas pazīstams ar tādām spēļu franšīzēm kā Tom Clancy’s Ghost Recon, Assassins Creed, Far Cry, Watch Dogs un citām. Tomēr, kā jau pēc virsraksta iespējams noprast, rakstā uzsvaru likšu tikai uz divām šīs kompānijas spēlēm. Kas tad tāds īpašs šīm divām spēlēm un, kāpēc tieši šīs?

Tātad pašā sākumā jau varu atbildēt uz vienu no diviem jautājumiem, šīs divas spēļu franšīzes – ​”Far Cry” un “Assassin’s Creed”” ​“Ubisoft” ir diskutabli visienesīgākās. Kādēļ diskutabli? Nu, “lieta” ir tāda, ka “Watch Dogs” un “Watch Dogs 2” pietiekami ātri ieguvušas piekrišanu spēlētāju vidū, bet problēma – spēles radušās salīdzinoši nesen. Potenciāli arī “Watch Dogs” varētu būt viens no “Ubisoft” lielajiem trumpjiem, tādēļ nevēlos to norakstīt un atdalīt no jau iepriekš pieminētajām divām super-franšīzēm. Ar “Far Cry”, “Assassin’s Creed” spēlētāji pazīstami jau sen, respektīvi, tām bijusi iespēja “nokārtot” pastāvīgu vietu spēlētāju spēļu plauktiņos. Spēles arī iemīlētās pateicoties dažādām spēļu mehānikas inovācijām savā laikā.

Ja man tiktu jautāts, kuras 3 spēļu franšīzes ir manas mīļākās, topā noteikti būtu “Assassin’s Creed”. Bet kāds ir spēļu pievilcības iemesls gan man, gan spēlētājiem kopumā? Sāksim ar to, ka esmu ar vēsturi uz Tu vairākumā gadījumu. Izdzīvot virtuāli tikai grāmatās vai filmās, attiecīgi, lasītus vai skatītus notikumus ir, manā situācijā, apmēram ekvivalents “dream come true”. “Satikt” vēsturiskus personāžus un pārmīt pa vārdam ar šīm sava laika izcilībām ir aizraujoši.

Esmu arī liels fantāzijas grāmatu, filmu un spēļu fans, t.i., jauno “Assassin’s Creed” spēļu virziens vēstures un folkloras/mitoloģijas ziņā mani nekādi neaizbaida.

Vēstures aspekts, tas ir viens milzīgs pluss visiem, kuri ar vēsturi ir uz Tu. Blakus vēstures esamībai lielākais spēles piedāvātais izklaides veids ir progresīva pasaules atklāšana, ejot uz kurieni vien spēlētājs tīko. Protams, jūs teiksiet: “Visas atvērtās pasaules spēles piedāvā tādu iespēju”, taču šī būs vieta, kur jūs kļūdāties. Gandrīz visās atvērtās pasaules žanra spēlēs in-game pasaules ir tikai fikcionālas. Lai gan tikai līdz noteiktam līmenim jeb konceptuāli, tomēr šīs franšīzes spēlēs attēlotas tajā laikā reāli eksistējošas vietas. Kas vēl vairāk – pasaules atklāšana realizēta augstā līmeni. Papildus “sānu” misijas vai tāda paša veida aktivitātes palīdz spēlētājam pasauli atklāt naturāli jeb dabiski. Ņemot vērā iepriekš rakstīto, noteikti varat secināt, ka visas “sānu” misijas un aktivitātes saistītas ar tā laika periodā aktuālo. Gribētos gan pieminēt vienu mīnusu – “sānu” misijas un aktivitātes pagātnē kritizētas par vienveidību. Tomēr ar šo vienveidību spēles izstrādātāji cīnās un ir uzlabojumi. Arī nu jau vairs priekšplānā neesošās “parkour” mehānikas bija spēles jājamzirdziņš.

Un, galvenokārt, unikālais, visu franšīzes spēļu saistošais – slepkavas pret templiešiem – stāsts. Tas nu gan ir 90% fikcionāls, bet pirmās spēles laikā “mainstream” auditorijai tas bija kaut kas nebijis un īpašs. Gadu gaitā šis stāsts aizvedis mūs uz dažādām lokācijām un ļāvis uz centrālo – slepkavas pret templiešiem – konfliktu vēroties no dažādiem skatu punktiem un “lielā” stāsta dažādo vēstures notikumu laikos.

Visbeidzot – spēles gājušas cauri dažādiem laikiem un, arhīvos noteikti ir dažas nepatīkamākas relīzes, tomēr, ja būtu jāmin viens LIELS punkts spēļu popularitātei un izdzīvošanai piesātinātajā videospēļu industrijā, manuprāt, tas būtu izcili realizētās atvērtās pasaules ar pievilcīgo pasaules atklāšanas modeli.

Pievilcīgās pasaules ir arī viens no lielākajiem nākamās spēļu franšīzes – “Far Cry” – plusiem. Pārsvarā fikcionālas, bet tajā pat laikā eksotiskas lokācijas, ir spēlētāju vājākā vieta. Skaistas un intriģējošas zemes ar fantastiski izveidotām ekosistēmām, ko gan vairāk var vēlēties? Gan aktivitātes, gan stāsts radīts tā, lai visam notiekošajam būtu loģika tieši tajā zemē, tajā pasaulē. Tas viss piesaista un ir tāda labvēlīga, atkarību izraisoša, “narkotika”. Spēlētājs iedziļinoties, pasaulē pazūd un vēlās tur pavadīt arvien vairāk laika. Nevēlos veidot lielās analoģijas, bet spēles pasaules atklāšana, manuprāt, dažās situācijās pat pārspēj “Assassin’s Creed”. Dažās situācijās tāpēc, ka it īpaši vecākajās “Assassin’s Creed”, pasaules atklāšanai veltītās aktivitātes bija pārāk monotonas. Turpretī “Far Cry”, lai arī aktivitāšu variācijai reiz pienāk gals, sarīkot haosu ir vienmēr prieks.

Viens milzīgs punkts pienākas spēļu tēlu rakstniekiem un izstrādātājiem. Antagonisti jeb spēļu galvenā varoņa ienaidnieki vienmēr tiek izveidoti tuvu kinofilmu tēlu kvalitātei.

Ieslīdam arī noslēdzošajā punktā. Spēles spēlēšanas jeb “gameplay” mehānikas “Far Cry” ir daudz un dažādas. Dažādu transportlīdzekļu vadīšana, perfekti balansēta šaušana (reālisms + arkāde) un spēlētāja vadītā spēles protagonista pielāgošana jeb “customization”. Visas šīs mehānikas aizpilda visus jautra atvērtas pasaules, pirmās personas šāveja ķeksīšus. Lai gan man personīgi šī spēļu franšīze nav topa augšgalā, saprotu spēlētājus, kurus šī spēle ierauj savā paspārnē.

Atgriežoties pie franču kompānijas spēlēm, jāpiemin, ka spēles nekas nebūtu bez veiksmīga mārketinga. Beigu beigās mārketings un pirms-spēles relīzes popularitātes celšana ir arī viens liels spēles veiksmes stāstu iemesls, ko aizmirsu pieminēt gan pie “Assassin’s Creed”, gan pie “Far Cry”. Kompānijai tas varen labi padodas!

Vēlos atgādināt, ka šis ir tikai un vienīgi mans personīgais viedoklis, tāpēc, ja kaut kam nepiekrīti, komentāru sadaļa ir vienmēr pieejama. Paldies par rakstam veltīto laiku! 😉