Pateicoties negaidītajam brīvajam laikam, šomēnes esam pamanījušies nosegt visas lielās spēļu relīzes, sākot ar Doom Eternal līdz pat Ori and the Will of the Wisps. Nākamais loģiskais solis protams ir backloga tīrīšana, jeb spēles, kuras vajadzētu uzspēlēt… uzspēlēšana.

Vienā no Sidekāstiem izteicos, ka mana pieredze ar Final Fantasy ir bijusi visai bēdīga. Tā sākās un beidzās ar Final Fantasy XIII. Iegādājos visu triloģiju, lai uzspēlētu aptuveni 50% no pirmās spēles. Vairāk es tai neesmu pieskāries. Problēma ar FFXIII ir tieši tāda pati, kā ar vairumu JRPG žanru. Personāži ir nenopietni, neinteresanti. Spēles mehānismi ir visai novecojuši. Tu reāllaikā izvēlies uzbrukumus un tad vienkārši vēro ainas, kā tie izpildās, paralēli ejot pa lineāriem koridoriem un izdzīvojot visai garlaicīgu stāstu ar tiem pašiem garlaicīgajiem personāžiem. Stāsts pat nebija tik ļoti garlaicīgs, kā nesaprotams. Mani pilnīgi neuztrauca, kas notiek ar spēles varoņiem, ja es līdz galam neizpratu iemeslu, kādēļ viņi vispār ir tur un dara to, ko dara. Tā nu es spēli pametu.

Final Fantasy VII rīmeiks vairs nav aiz kalniem un ņemot vērā, ka spēli nāksies apskatīt, nolēmu dot FF franšīzei vēl vienu iespēju. Atvēru Xbox Game Pass servisu un pieķēros klāt Final Fantasy XV. Spēli es aizsāku aizvakar, pabeidzu es to šonakt ap 3.00 naktī un apkopojis domas, tagad veidoju šo rakstu.

Kas par piedzīvojumu. Uzreiz vēlos teikt, ka šis nav spēles apskats un ņemot vēra spēles vecumu, no spoileriem nevairīšos, tikai vēlos padalīties ar domām, kā viena spēle var mainīt to, kā tu skaties uz visu franšīzi. Rakstu izdalīšu divās daļās – viss sliktais par spēli un tas, kapēc tam nav nozīmes un šī spēle viegli ierindojas pirmajā dalītajā vietā, manā visu laiku iecienītāko spēļu sarakstā, kopā ar The Witcher 3. Varbūt būtu jāsagatavo šāds saraksts?

Sliktais

Spēles sižets sākās lēni, taču tas nebija garlaicīgs. Tiek piedāvāta gandrīz atvērta tipa pasaule, kurā atradīsim daudz dažādas blakus misijas. Tomēr tās gan ir visai garlaicīgas. Nepavisam nav tuvu The Witcher 3 standartam. Aizej tur, paņem to, izglāb vistu šeit, iedod zāles vistai tur. Nu Jūs sapratāt.

Ejot cauri spēlei ik pa brīdim piezagās tāda kā nepabeigtības sajūta. Tas izpaudās gan tehniskās ķibelēs – mana spēle 23 stundu laikā, kurās es to pabeidzu, uzkārās trīs reizes, piedzīvoju vairākus tracinošus, bet visai smieklīgus momentus, kā piemēram tekstūras, kas aizsedz visu skatu cīnoties ar bosu utml. Tad ir vēl pats sižets un spēles struktūra. Pirmajā pusē mums ir atvērta pasaule, varam makšķerēt, gatavot ēst, fotografēt (Promto gan ir visai briesmīgs fotogrāfs, neatkarīgi no līmeņa), ķert vardes, medīt un daudz ko citu.

Tad sākas traģiskā devītā nodaļa, un lai arī ir iespēja atgriezties laikā uz 8. nodaļu un turpināt pētīt visu plašo pasauli, Tu esi atkal ieslēgts visai lineāros gaiteņos, bieži arī atņemot spēju tikt atpakaļ “pasaulē”. Liekas, ka izstrādātājiem bija daudz laika veidot spēles pasauli sākumā, taču pēc tam aptrūkās laika un nācās atgriezties uz Final Fantasy XIII formātu. Pašā sižetā ir vairāki robi, ko cik noprotu visai veiksmīgi aizlāpa vēlāk izlaistās DLC epizodes. Sižeta ritms gan ir ļoti nevienmērīgs, kā jau sākuma teicu visai lēns, sidekvesti visur, un pēc tam bosa cīņa pēc cīņas, lineārie gaiteņi, kas liek izskriet cauri nodaļai pēc nodaļas. Tomēr beigās tas viss bija visai mazsvarīgs.

Kāpēc tam visam nav nozīmes

Atšķirībā no Final Fantasy XIII, spēles galvenie varoņi nebija muļķīgi. Ar to es domāju, ka mēs daudz mazāk redzējām tādus personāžus, kā FFXIII Šagija parodija un es nerunāju par Scooby Doo personāžu. Tie ir interesanti veidoti, katrs ar savu personību, interesantiem dialogiem un visai smieklīgiem jokiem. Tomēr ar visu humoru spēle saglabāja nopietnības un nolemtības sajūtu, īpaši pēc tam, kad uzzini, ka spēles galvenajam varonim nāksies atdot savu dzīvību.

Sižets bija saprotams un uztverams no pirmās minūtes un tiklīdz tas atvērās sākās pamatīgs, emocionāls brauciens cauri amerikāņu kalniņiem. Pirmkārt jau gribu uzteikt lielisko darbu pie animācijām, ainām, īsfilmām. Te varētu teikt, ka izstrādātāji ir viegli pietuvojušies Blizzard kvalitātei un iespējams pat pārspējuši to.

Lielākais ieguvums gan ir cīņas mehānismi un episkās bosu cīņas. Atkarībā no sarežģītības, ko darīt un apgūt šeit atradīs katrs. Nu, ja vien nepiepildīsi savu arsenālu ar super jaudīgajām elementālās maģijas granātām un pilnu somu ar dzīvības eliksīriem. Tā bija mana stratēģija, ja es netiku ar kaut ko galā. Pazudusi ir arhaiskā izvēļņu sistēma, no kuras tu izvēlies uzbrukumu veidus, lai reāllaikā vērotu animācijas. Tagad katrai darbībai ir sava poga un spēle vairāk no JRPG ir kļuvusi vairāk par tādu kā klasisko Action RPG žanru, kas neliegšos man ir daudz tuvāks. Bosu cīņas ir saldais ēdiens. Tas gan vairāk no grafiskā nevis cīņas viedokļa. Īpaši jau pēdējā nodaļa, kad seko veselas piecas bosu cīņas pēc kārtas.

Paši RPG mehānismi neliek vilties, mēs varam pielāgot ieročus un apģērbu. Ir diezgan pamatīgi prasmju koki, kurus gan pietiekoši ilgi spēlējot var atslēgt pilnībā. Ir iespēja cīņas laikā spēlēt, kā jebkurš no četriem personāžiem un pat pārslēgties starp tiem, lai veidotu interesantas kombinācijas.

Tomēr pats būtiskākais, vismaz man, labā RPG spēle ir spēles stāsts. Tajā var būt novecojuši spēles mehānismi, bet ja sižets aizrauj tam vairs nav nozīmes. Kā piemēru var minēt savu nākamo pašizolēšanās laika kavēkli – Xenoblade Chronicles. Spēlei ir jocīgākais cīņas mehānisms, kādu es jebkad esmu redzējis, bet sižets ir interesants. Tas pats bija šeit. Final Fantasy franšīze mani beidzot pārsteidza ar dziļu, emocionālu un aizraujošu stāstu, ko es viegli varu pielīdzināt The Witcher 3. Atliek vien pabeigt papildus epizodes, taču godīgi sakot, man neceļas rokas priekš tām. Iemesls tam ir ļoti skumjās spēles beigas.

Šie vārdi nāk no cilvēka, kas uzskata, ka video spēļu zelta ēra beidzās savus 10-12 gadus atpakaļ. Tomēr iecienītāko spēļu augšā ierindojas relīzes no 2015. un 2016. gada. Varbūt labu RPG spēļu laiks ir vēl tikai priekšā? Tas vieš cerības drīzumā gaidāmajai Final Fantasy VII rīmeika relīzei, kuru tagad es jau gaidu ar nepacietību, nevis, kā spēli kas būs jāspēlē apskata pēc un izlikšos, ka FFXIII nekad nav notikusi.