Spēle notiek pasaulē kur smadzeņu transplantēšana robotizētā ķermenī ir kļuvusi ne tikai par realitāti, bet arī par modes tendenci. Desintegration ir neticami dīvainu konceptu un žanru sajaukums. Futūristiskā pasaulē kur cilvēki var transplantēt savas smadzenes robotiskos ķermeņos, šī situācija, nepārsteidzoši, izraisa daudz domstarpību.

Kamēr daži cilvēki izlēma veikt šo procedūru pilnīgi brīvprātīgi. Citi veica šo “uzlabojumu” piespiedu kārtā zem lielā ļaunā ietekmes, kura lomu šeit pilda the Rayonne. Tas nozīmē, ka, lai gan daži priecājas par to, ka ir izmetuši savus “ādas maisus” par labu izturīgākiem metāla ķermeņiem, citi joprojām cenšas turēties pie tā, kas, viņuprāt, padarīja viņus par cilvēkiem.

Nevienā medijā šī nav jauna koncepcija. Daudz kiberpanka projektu uzdod jautājumus līdzīgi kā “ja mēs neesam no miesas taisīti, vai mēs esam cilvēki?”. Bet godīgi sakot, šajā brīdī tas ir mazliet nobrāzta tēma. Tas, kas padara mūs par cilvēkiem, ir daudz dziļāks filozofisks jautājums, un ne tāds, kas mainās no tā vai mums vajag brilles, lai redzētu, vai mums ir mehāniskas ierīces sāpju atvieglošanai vai protēzes ekstremitāšu atjaunošanai.

Par laimi, stāsts aiziet nedaudz tālāk par šiem jautājumiem. Un, par spīti nedaudz nolietotam konceptam, stāstījumā ir daži labi momenti, pateicoties diezgan spēcīgam balss aktieru darbam.

Taču Desintigration nav perfekta. Ir pāris momenti spēlē, kas liek jautāt “Kas pie velna …?” īpaši spēles intro animācijā. Sākumā, Romers (galvenais varonis), nokautē ļauno robotu, ar uzgriežņa atslēgu iesitot tam pa pakausi…. Es… nedomāju, ka šādi darbojas roboti? Pēc neilga laika kādus 3-4 metrus garš robots Halks Doils izbeidz mēģinājumus iebiedēt cilvēku, kurš norāda uz to ka Doila ierocis nav pielādēts, it kā Doils nevarētu burtiski to cilvēku saspiest starp viņa robotiskiem pirkstiem kā vīnogu. Pēc tam līdzīgus momentus sastapis es neesmu, bet šie momenti pašā sākumā piešķir dīvainu toni pārējam stāstam.

Vēl spēlē ir lielisks personāžu klāsts daudzveidības ziņā, taču tie lielākoties ir mazliet pārāk stereotipiski. Balss aktieri izklausās tā, it kā viņi nāk no dažādām dzīves gaitām, un tas ir labi, bet paši varoņi sajutās gandrīz kā pārspīlēti arhetipi, kas iebāzti vienā kaudzē un tad ielikti iekšā robota ķermenī…

Ir vel viens mazs bet… Viens no galvenajiem varoņiem ir akls vecs melnādains vīrs vārdā  Wagoner, kurš kaut kā spēj redzēt un vada pretestību pret lielo ļauno Rayonne. Lai arī ir patīkami redzēt, ka šis konkrētais personāža tips netiek “nospiests”, ir ļoti grūti to ignorēt, jo tas ir vēl viens no stereotipiem gatavots personāžs. Kas šeit, cik žēl nebūtu to teikt, ir ielikts tikai, lai nav pretenziju mūsu “politkorekto cīnu laikmetā”. Nemēģinu teikt neko sliktu…es vispār neesmu īstais cilvēks kam runāt par minoritātēm un rasēm.

Tā atpakaļ pie spēles. Spēles gaita ir arī jebkuras spēles neatņemama sastāvdaļa, tāpēc tālāk parunāsim par to.

Uz spēles gaitas piemērā uzreiz var redzēt  žanru saplūšanu. Es raksturotu “Desintigration” kā FPS-stratēģiju vai FPS ar stratēģijas elementiem . Spēle ir FPS – pārvietojies un šauj, bet ar karaspēka pārvaldīšanu un vadību. Atvij atminas par Brothers in Arms kur ir iespēja dot komandas saviem kaujas biedriem. Realizācija gan rada dīvainas sajūtas, labas, laikam, bet dīvainas.

Jūs pārvietojaties ar gravitējošo motociklu(?) (Gravcycle) un galinat not pretienikus ar daudziem ieročiem un sīkrīkiem, kurus jūs atslēdzat, kampaņas laikā. Pats Gravcycle ir diezgan viegli kontrolējams, un tas ir patīkams plus ikvienam, kas nav lidaparātu cīnu fans. Problēmas man izraisīja nevis kontroles, bet gan tas, kā sajūtas ieroči.

Es nevaru skaidri pateikt, bet šķiet, ka anti gravitācijas tehnoloģijas kaut kā ietekmē Jūsu ieroču atdevi un kopējo sajūtu no tiem. Jo ieroči sajūtās tā, it kā jūs šautu ar gaisa pistoli un plastmasas lodēm. Turklāt bojājumi ko ieroci nodara īsti nesajūtas pietiekami stipri, lai gan man ir aizdomas, ka tas ir, lai mudināt Jūs izmantot spēles stratēģiskos elementus. Bet kas lai to zin.  

Jūsu stratēģiskās iespējas būtībā iekļau sevī izvēles, uz kurieni ies jūsu vienības vai kam tās uzbruks. Diemžēl viņi ne vienmēr klausa un dažreiz manevram izvēlās maršrutus, kuriem nav loģiska izskaidrojuma.

Piemēram, kad mēģināsiet savai vienībai dot komandu doties uz dziedniecisko lauku. Varētu domāt, ka klikšķināšana minētā lauka centrā nozīmētu, ka visas Jūsu vienības tur dotos un paliktu laukā līdz pilnīgai dzīvību atjaunošanai… Jūs kļūdītos. Viņi uz  turieni aizies , bet tikai uz īsu laika bridi, kā arī pa ceļam uz turieni tie bieži ieiet ienaidnieku novietotā mīnu laukā un mirst. Varat man teikt ko vēlaties par  to viņi ir vienkārši javed pa to ceļu, kas manās domās ir pariez un loģisks. Vai vēl ko citu esmu gatavs uzklausīt, bet pagaidām tas ir dumš AI… Un es esmu spēlējis pietiekami daudzas RTS spēlēs lai zinātu kā izskatās loģisks ceļš caur zināmu teritoriju gudra AI izpildījumā.

Katram no Jūsu komandas ir arī īpašas spējas. Tās variējas no ienaidnieku grupas palēnināšana līdz precīzam raķešu “lietum” pa noradīto punktu. Spējas ir foršas, taču neatkarīgi no tā, kā jūs tās mērķējat, nav garantēts, ka viņi trāpīs, kur vēlaties. Bija vairāki brīži, kad es lūdzu vienību izmantot spēju uz ienaidnieku grupas, bet viņi to iemet pa koka zaru. Nerunājot par vairākiem citiem gadījumiem, kur viņi maģiskā veidā met granātu caur vairākām sienām…

Pastāv arī vairāku spēlētāju režīms, kas, iespējams, ir tas, kur spēle atstāj albaku iespaidu. Lai gan 5v5 cīņas ir jautras to mēģinājis neesmu. Pārāk sliktu iespaidu atstāja viena spēlētāja režims…

Verdikts

Lidot apkārt un dot komandas forša izskata robotiem ir aizraujošs koncepts. Taču vienkārša šaušana un komandas vadība  iekš “Disintegration” viena spēlētāja kampaņas režīmā padara to pēc brīža diezgan apnicīgu. Kostumizācijas un progresēšanas trūkums liek kaujām būt atvienotām no stāsta, kurā protams ir daži forši varoņi, bet citādi tas ir diezgan vienkāršs “sacelšanās pret ļaunajiem robotiem” sižets. Šo spēli es noteikti nevaru ieteikt par to naudu, kuru par to prasa.