Pirms septiņiem gadiem, Džojla un Ellijas ceļojums cauri ASV drupām nevienu neatstāja vienaldzīgu. Naughty Dog lika aplūkot jau iebraukātu zombiju apokalipses tēmu no pilnīgi cita leņķa. Spēle nebija par zombiju bariem, ne par spītīgiem militāristiem un ne par zinātniekiem – bet gan par to, līdz kam nolaižas iedzīti stūrī un līdz nāvei nobijušies cilvēki, kā vecās pasaules vērtības sadrūp viena pēc otras un, kas vissliktāk, kā tas kļūst ikdienišķi. Tagad, PlayStation 4 dzīves cikla beigās, Naughty Dog ir izlaidis The Last of Us otro daļu. Un šīs ir labākās konsoles atvadas, kādas vien var iedomāties.

Stāsts

Stāsta maniere The Last of Us: Part II ir diezgan neparasta. Ja pirmajā daļā varoņiem ir jānokļūst otrpus Amērikai, piedzīvojot visus notikumus kuri saistīti tikai ar viņiem, nesperot nevienu sānsoli, tad turpinājumā parādās antagonists, kurš netikai ierosinās sižeta kustību, bet arī atklāj sevi kā personāžs. Strukturāli spēle ir sadalīta četrās daļās: ievads, kurā rodās konflikts, kas kļūst par visas spēles tēmu, divi spēles posmi, katrai šī konflikta pusei, kurai norisināsies trīs dienu laikā iekš pilsētas Sietla (ASV), un kulminācija, sadursme “labais ar ļauno”. Turklāt stāsts ir veidots tā, ka tikai spēlētājs izlemj, kam galu galā ir taisnība, un tieši šāda struktūra atklāj sī stāsta unikalitāti un pretrunību. Diemžēl bez spoileriem nav iespējams atklāt vairāk.

Darbība notiek vairākus gadus pēc pirmās daļas notikumiem, Ellija vairs nav bērns, bet gan pusaudzis ar sarežģītu raksturu un personīgām problēmām, “The Last Of Us: Part II” satur vairākus nelielus līmeņus ar stāstiem, kas notika šo piecu gadu laikā. Mēs varam redzēt, kā  attīstās Elijas un Džojla attiecības tūlīt pēc pirmās daļas fināla, un kādu dzīvesveidu viņi vada epidēmijas iznīcinātajā pasaulē. Turklāt pašā spēlē ir daudz atsauču uz pirmo spēles daļu un tās papildinājumu Left Behind. Piemēram, Džoijls turpina kolekcionēt komiksus, un uzzināsim ka Elijai neīpaši patīk Hellovīns. Un tādu sīkumu būs daudz. Bija patīkami atrast noputējušas PS3 pirmā izdevuma konsoles un sajust ka šajā pasulē laiks ir apstājies.

TLOU 2 saglabā neatkārtojamu realismu gan grafiski, gan atmosfērā. Maksimāli detalizēta postapokalipses apkārtne, kura palīdz izbaudīt spēles skatus un pavadīt stundas vienkārši skatoties uz detaļām, kā piemēram, ledus upē lūzt ja zirgs tam uzkāpj, sniegs krīt no zariem ja to aizķer un mazie dzīvnieki, kuri visdrīzāk tika taktiski izvietoti manuāli, patīkami pārsteidz tevi akcentējot dabas uzvaru pār cilvēkiem. Tomēr sižets rada citu atmosfēru. Atriebība, naids ir galvenie spēles motīvi uz kuriem veidotāji balsta šo spēli. 

Spēles gaita

Ja runājam par geimpleju, tad pa lielam tas ir tāds pats kā pirmajā daļā, viņš pat jūtās kā agrāk. Tas, manuprāt, ir apsveicami. Pievienotas arī jaunas mehānikas. Pa cik Elija tomēr ir gabarītiem mazāka par Džoilu, tad viņi svaukārt ir vieglāk iesprausties cauri mazākām šķirbām, vai parāpot zem mašīnas vai kādas dzelzbetona plāksnes. Un ja jau runājam par rāpošanu tad nevaru nepastāstīt par vietējo maskēšanās režīmu, tagad līmeņos var manīt garāku zāli kurā varaņi var noslēpties no pretinieku redzesloka. Tomēr pretinieki arī nav stūlbi, tie komunicē savā starpā, mēģina jūs apiet no aizmugures, uzbrūk sadarbojoties (piesedz viens otru). Kas man personīgi lika sajust ka es pa tiešām nogalinu dzīvus cilvēkus nevis datora kontrolētas marionetes, bija fakts ka katram no viņiem irs savs vārds un pārējie biedri to zin un tad kad tu kādu nogalini viņa draugi nobļausies nožēlā un sāks agresīvāk uzbrukt. Ir pievienoti arī suņī no kuriem ir ļoti sarežģīti atkauties ja viņi jūs atradīs sekojot jūsu smaržai. Ziniet man bija žēl katru suņūku kuru es nogalināju. 

Runājot par Klikeriem (vietējie zombiji) tad to arenžērija ir papildinājusies ar Šambleri, kuri spēj notvert varoni un  izspiest no sevis makoni ar skābi, un Stalkeri, kuri neizdot skaņas un spēj slēpties az mēbelēm un sienām un izvēlās uzbrukt biežāk no mugurpuses. Pāris reizes satiksim arī Blouterus, tāds vietējais tanks, kuru pirmajā daļā jau pieveicām, tomēr šeit viņu būs vairāk, kā nekā infekcija inficētajos tomēr progresē laikam ejot uz priekšu.

Ieroči  ir pa taisno atceļojuši no pirmās daļas, tomēr spēles otrajā pusē parādīsies arī kādi jauni alternatīvi ieročī. Loks ir, manuprāt, daudz ērtāks nekā pirmajā spēlē, vairs nav tās  lidojuma trajektorijas vizualizācijas, kas ļauj daudz precīzāk trāpīt pretiniekam galvā. Reiz pa reizei mums ļaus ieročus uzlabot, atdeve, stabilitāte un patronu daudzums ir daži no šiem uzlabojumiem. Kā jau pirmajā daļā varam pacelt kādu ķieģeli vai pudeli, kuru varēs izmantot pretinieku uzmanības novēršanai vai to apdūlināšanai. Ja attceraties tad Džoils pirmajā daļā varēja pacelt arī aukstos ieročus un uzlabot tos, šajā daļā Elija ne tikai var tos uzlabot, bet arī atjaunot tādā veidā pagarinot to izmantošanas laiku.

Spēle reizēm piedāvā arī kādu partneri, kuri vienmēr uzturēs sarunu un nokomentēs kādu situāciju pamazām atīstot personāžu savstarpējās attiecības. Viņu AI kauju brīdī, manuprāt, ir vienkārši uzlabots Elijas AI no pirmās daļas, tomēr tas nebūt nenozīme ko sliktu, drīzāk šis AI ir ļoti ērts, netraucējās zem kājām un palīdz jums uzvarēt kaujās, plus viņus nav visu laiku jāaizsargā, kā daudzās citās spēlēš. Reizēm kompanjoni apiet pretiniekus no flanga vai palīdz izrauties no uzbrucēja satvēriena, un pat ir noderīgi apšaudēs, šad tad nošaujot kādu bandītu vai inficēto.

Kopumā

Ziniet, spēles stāsts šokēs vairākas reizes un izspež no spēlētāja veselu lērumu emociju, kas manuprāt ir liels pluss šim mākslas darbam. Tomēr brīžiem ievilkts geimpleis, personīgi man, cilvēkam kuram vajag ielīzt katrā stūrī (it īpaši plašajās teritorijās), pārsit sižeta ritmu, kurš turpina tev uzdot jautājumu: “Vai tiešām šādas rīcības ir tā vērtas?”. The Last of Us: Part 2 noteikti ir viena no labākajām desmidgades spēlēm par kuru vel ilgi cilvēki runās, daloties divās nometnēs, vieni kuriem nepatiks kā tika virzīts sižets un otri, tādi kā es, kuriem, neskatoties uz galvenās domas vienkāršību, patīk kādā veidā tika pasniegts šis stāsts. Neaizmirstiet ka videospēles arī ir mākslas darbs un galvenais mērķis mākslasdarbam ir radīt emocijas un pārdomas, un tieši šo The Last of Us: Part 2 dara uz visiem 10 no 10. Un protams neviens makslas darbs nav pilnīgs bez muzikāl akompanimenta. Priekš otrās daļas komponists Gustāvo Santaolalla sakomponēa pilnīgi cita noskaņojuma pavadījumu, kurš ir daudz drūmāks un satricinošāks nekā pirmajā daļā. Diemžēl personīgi priekš manis mūzikas pavadījuma brīži bija par maz, tad atkal es ļoti ilgi gāju cauri momentiem, kurus varēja izskriet daudz ātrāk. Man spēle aizņēma 46 stundas. Neskatoties uz to, brīžos kad mūzika parādās, emocijas mani pāŗpildīja, bet es tomēr pamanīju divus sižetiskus momentus kuros mūzikas pietrūka. Taču liekot atzīmi ir jāievēro visas puses videospēlei, un tādēļ, apsverot visu kas tika parādīts, pastāstīts un izspēlēts, došu galējo atzīmi šai spēlei 8.9/10, jo dažas neloģiskas rīcības no galvenajiem varoņiem, kā arī reizēm pretinieku AI diezgan stūlbi uzvedās, pat uz grūtākā līmeņa. Un ja vēlaties izbraukt ar emociju karuseli, kurš mēģina tevi iedzīt dusmās un beigās paskaidro, ka ir tikai viens veids pārtraukt šo ķēdi, tad The Last of Us: Part II ir tieši šāds karuselis.