Spēli apskatam nodrošina Bandai Namco.

Man personīgi ir dalītas izjūtas pret horror spēļu žanru. No vienas puses mana visu laiku iecienītākā spēle ir Silent Hill 2, no otras es reti kad izvēlos spēlēt šādas spēles. Varbūt tādēļ ka Silent Hill uzstādīja tik augstu psiholoģiska šausmu trillera latiņu un es negaidu neko labu no citiem. Parasti nekļūdos. Dark Pictures sērija noteikti nav pat tuvu iespaidiem, ko atstāja Silent Hill, taču tai ir savs šarms.

Izstrādātājs: Supermassive Games
Izdevējs: Bandai Namco
Relīze: 2020. gada 31. oktobris
Cena: €29.99

Tā saucamie jumpscares, idioti, kas noliek sevi vēl lielākās briesmās, dažādas pārdabiskas un mīklainas lietas – to visu šeit redzēsim. Ir pat daudz spēlētāju režīms, lai varētu baidīties vai tieši otrādi izsmieties kopā.

Uzreiz jāsaka, ka spēli vislabāk gan būs spēlēt kopā ar draugiem. Iemesls tam ir tāds, ka spēles mistērijas izdosies izprast daudz labāk, jo būs iespēja redzēt un piedzīvot visu notiekošo. Vienatnē izdodas vienlaicīgi redzēt tikai viena personāža piedzīvoto. Pieci galvenie varoņi, kas ir iesprūduši Little Hope ciematā bieži pašķirsies un būs iespējams izdzīvot tikai vienu scenāriju, ar personāžu kuru nebūs iespēja izvēlēties. To diktēs attiecīgās spēles ainas. Ņemot gan vērā to, ka spēle visticamāk tiks spēlēta viena spēlētāja režīmā – uz to arī koncentrēšos.

Potenciāli labāks stāsts, bet vai tiešām?

Little Hope sižetiski uzreiz šķiet interesantāka par priekšgājēju Man of Medan. Autori ir iedvesmojušies no Jaunanglijas raganu medībām. Spēle sākas mūsdienās, kur autobuss cieš avāriju, ar pasažieriem uz tā. Tūlīt pat laiks nomainās uz 70. gadiem, kur atkal redzam šos pašus pasažierus, tikai citās lomās. Viņus vajā maza meitene, kura šķietami draudzējas ar pašu nelabo.

Spēle pamatā norisinās mūsdienas, taču tās gaitā izdosies paskatīties vēl dziļākā pagātnē, attiecīgi 17. gadsimtā. Te atkal ir tie paši personāži, taču citās lomās.

Spēlē noteikti netrūkst klišejisku šausmu filmu momentu, kā piemēram tie paši jumpscares vai migla, kurā dodoties taisni iekšā tu nonāc tur kur sāki. Tomēr jāuzteic, ka vismaz šoreiz sākumā tik tiešām vari tikai minēt, kas īsti notiek šajā pamestajā pilsētā. Man of Medan pārsvarā viss bija skaidrs pirmajās divās stundās.

Personāži ar kuriem grūti atrast kopīgu valodu

Tomēr tam seko jautājums vai tu tik tiešām gribi zināt kas notiek? Jo ja pirmā spēle mani motivēja uzturēt visus pie dzīvības, ko es veiksmīgi arī izdarīju, tad šeit atsevišķi personāži bija tik ļoti kaitinoši, ka es vienkārši ļāvu tiem iet bojā. Es centos izveidot jebkādu saikni ar tiem, mēģinot padarīt viņu personības pretēji tam, kādas tās bija sākumā. Personāži šoreiz ir pagalam neizdevušies, jo jau spēles sākumā šķiet tie nepatīk viens otram. Tam gan ir iemesls un tas tiek atklāts apvienojot spēles sākumu ar beigām, taču vairāk, lai izvairītos no spoileriem neteikšu. Tas jebkurā gadījumā ir slikts attaisnojums, lai gandrīz visu spēli pavadītu ar nepatīkamu kompāniju.

Diviem no personāžiem it kā ir romantiskas attiecības, kuras pietam ir tik tikko sākušās, vēl divi ir seni paziņas un tad ir Endrjū – vientuļnieks, kurš ir interesantākais. Humora gandrīz nav nekāda, kas nozīmē ka pārsvarā visu spēli pavadīsim klausoties dialogos, kā šis viss atgādina šausmu filmu vai meklējot telefonu, kuram vajadzētu strādāt sen pamestā pilsētā?! Diemžēl arī patiesi baisu notikumu ir visai maz, līdz ar to es spēles žanru vairāk norakstītu no horror uz vieglu trilleri.

Maz ietekmes uz spēles gaitu

Gluži tā pat kā iekš Man of Medan, arī Little Hope dod iespēju izvēlēties dialoga opcijas, kas parāda personāža attieksmi pret apkārtējiem vai apkārt notiekošo. Varam būt sarkastiski, nejauki, laipni utml. Rezultātā tas ietekmē attiecības starp personāžiem. Tas it kā maina to, kā personāži izturas viens pret otru, taču atstātais iespaids ir tik minimāls, ka tas viss šķiet nesvarīgi. Šī daļa viennozīmīgi tika labāk nostrādāta iekš Man of Medan.

QTE padarīti par izsmieklu

Iepriekš Supermassive Games tika kritizēti par pārāk grūtajiem Quick Time Events jeb QTE, kas pirmajā spēlē bieži pārsteidza nesagatavotus un bija tik ātri, ka bija grūti reaģēt. Man ar to nebija nekādu problēmu vai iebildumu. Tas lika vienmēr just spriedzi spēles laikā, ka iespējams kuru katru brīdi zaudēsi kādu personāžu. Tagad uzņemot kritiku, tie ir kļuvuši tik viegli, ka varētu tos izpildīt teju aizmidzis. Tas jau tā ne pārāk baiso spēli padara vēl pelēcīgāku. Lai kāds ietu bojā, gluži kā manā gadījumā, ir jābūt vēlmei tikt no konkrētiem personāžiem vaļā.

Vērtējums

Kopumā man patīk Dark Pictures pasniegtās idejas spēlei, kā interaktīvai filmai. Diemžēl šoreiz, lai arī sākotnēji spēle šķita daudz sološa un interesantāka par pirmo, Supermassive būs aizšāvuši garām. Pie pilnas cenas šo 4-6 stundu garo piedzīvojumu iespējams neieteiktu iegādāties, taču tiklīdz redzam pamatīgākas atlaides, šis būs labas filleris, gaidot nākamo lielo spēli. To sakot, es ceru ka studija izmantos šos pamatus veiksmīgāk savā nākamajā Dark Pictures spēlē House of Ashes, jo te ir iespējams izveidot tik tiešām interesantu horror pieredzi. Un nu atpakaļ pie Watch Dogs: Legion…