Spēli apskatam nodrošina Dontnod Entertainment. Tiek apskatīta Xbox One versija.

Twin Mirror ir jaunākais Dontnod veikums, šoreiz uz izvēli balstīts psiholoģiskais trilleris. Studiju esam iepazinuši ar tādām spēlēm kā Life is Strange, Remember Me un Tell Me Why. Pieminētās spēles ir bijušas Dontnod paraugdemonstrējumi personāžu un aizraujošu stāstu veidošanā. Katra no spēlēm un epizodēm gandrīz bez izņēmuma, manās acīs ir bijušas studijas kvalitātes zīmogi. Šoreiz kaut kas nogāja greizi. Pamatīgi. Gan tehniskā izpildījuma, gan mākslinieciskā. Mēģināsim izprast, kas tieši.

Izstrādātājs: Dontnod Entertainment
Izdevējs: Namco Bandai / Dontnod Entertainment
Relīze: 2020. gada 1. decembris
Cena: €28.99 par bāzes versiju

Spēle nav gara un cik man zināms izstrādes procesā bija zināmas ķibeles, jo sākotnēji Twin Mirror tika ieplānota trīs sērijās, gluži kā pārējās studijas spēles. Pēc sešām stundām sižets bija noslēdzies un mana lielā sajūsma, par studijas pirmo, neatkarīgo iznākšanu tirgū (Bandai Namco gan palīdz ar izdošanu atsevišķos reģionos) tika aizslaucīta. Godīgi sakot kaut kādas emocijas no manis nāca vien pirmajos mirkļos, kuri likās ļoti daudzsološi.

Šoreiz spēle ir par pieaugušiem cilvēkiem

Šoreiz Dontnod ir atmetuši ne tikai pārdabisko, bet arī tīņu drāmu. Spēles galvenais varonis Sems Higs, žurnālists, ir atgriezies savā dzimtajā pilsētā pēc divu gadu prombūtnes, lai apmeklētu sava labākā drauga bēres. Kaut kas Nika nāvē nav tīrs un Sems uzsāk savu izmeklēšanu.

Spēles sākumā ir skaidrs, ka Semu pilsētā gandrīz neviens negaida. Kā pētnieciskais žurnālists, viņš bija publicējis rakstu par pilsētas raktuvēm, kurās netika ievērota nekāda darba drošībā. Raktuves tika slēgtas, cilvēki palika bez darba un pie visa vainīgs ir Sems. Pilsētas iedzīvotāji nav vienīgie, kam Sems īpaši nepatika. Es nekādi nespēju just līdzi viņa piedzīvojumiem un pārdzīvojumiem. Sems ir visai pelēks un neinteresants personāžs, kurš pats neizrāda nekādas emocijas. Spēles gaitā ir mājieni uz viņa garīgajām problēmām un viena no tām ir autisms un šizofrēnija, taču arī šādi ir iespējams uzrakstīt interesantu personāžu. Filma A Beautiful Mind ir viens no scenārijiem, kas nāk prātā.

Ne vienmēr vairāk ir labāk

Pilsēta ir pilna arī ar dažādiem personāžiem. Tiem pat ir atveltīti īpaši žurnāla ieraksti, kas tiek papildināti atklājot ko vairāk par tiem. Taču reāla nozīme visā stāstā ir tikai Semam, viņa bijušajai draudzenei Annai un mirušajam Nikam. Spēle ir stipri par īsu un šiem pārējiem personāžiem netiek dots gandrīz nekāds ekrāna laiks, lai tos attīstītu un padarītu par ko vairāk. Nav jēgas pat iesaistīties garos dialogos. Patiesībā tas ietaupīs laiku, ja uzdosiet tikai sižetam svarīgos jautājumus, jo gandrīz nevienu no personāžiem, ko sastapsim spēles pirmajās minūtes, neredzēsim gandrīz līdz pat tās beigām.

Saskare ar šiem personāžiem arī nav baudāma. Dialogi ir dīvaini un sižetam ir problēmas ar attīstību. Negribas neko spoilot, bet kā piemēru varu teikt ir atrasts līķis un uz Sema apgalvojumu, ka viņš nav vainīgs pretī saņēmu apmēram “Ok. Tad kaut kas ir jādara. Dodamies meklēt vainīgo!” Tā vien liekas, ka visa pilsēta ir ar garīgām veselības problēmām, vai arī Sems to visu ir izdomājis savā pelēkajā prātiņā.

Sižets paredzams un garlaicīgs

Sižetiski Dontnod spēles nav bijušas ļoti dziļas. To vienmēr pilnveidoja patīkamie un kolorītie personāži. Šoreiz sižets ir… nekāds. Klasisks detektīvstāsts – pamosties ar asiņainu kreklu un centies saprast, kas ir noticis iepriekšējā naktī. Spēles beigās ir mazs pavērsiens, bet tas ne tuvu nav tam, lai šo garlaicīgo stāstu kaut kā izglābtu. Ir divi nobeigumu un abi no tiem mani atstāja vērojot ekrānu nesaprašanā, ar jautājumu – “Viss?”. Nekādu noslēgumu attiecībām starp personāžiem, nemaz nerunājot par neatbildētiem jautājumiem un vienkārši vāji uzrakstītu stāstu. Rodas sajūta, ka Dontnod ir nomainījuši savus autorus.

Protams, kā jau detektīvstāstā Sems veic izmeklēšanu vācot pierādījumus. Tas ir daudz garlaicīgāk nekā izklausās. Ir vieta, kur kaut kas ir noticis un atliek vien staigāt apkārt vācot pierādījumus, kuri būs redzami tiklīdz iznirs paziņojums par nospied “A”. Kad visu esi savācis, ir jāsaliek kopā aptuvenā notikumu gaita. Šī ir interesantā daļa, taču te nav nekāda izaicinājuma, jo lai saprastu, kas noticis nav vajadzīgas dižas prāta spējas un pat izvēloties elementus uz labu laimi, ar kādu piekto piegājienu izdosies mīklu atrisināt. Tu neizdari savus secinājumus. Vienkārši dari un mācies no kļūdām, līdz paliek viens pēdējais variants.

“Mind Place” interesants koncepts, bet nestrādā

Reizēm Sems ieslēgsies savā prātā kur arī notiek izmeklēšanas fragmentu salikšana. Taču te notiek arī kas vairāk. Nereti ielūkosimies Sema atmiņās, kā arī nāksies pavadīt laiku risinot dažādus uzdevumus. Tie svārstīsies no labirintiem līdz bēgšanai no… kaut kā. Šie brīži arī nav visai patīkami, lai arī vizuāli visai froši, jo vadība klibo priekš tik straujām darbībām. Spēles kamera noteikti nepalīdz.

Semam līdz ir pavadonis, kas dzīvo viņa galvā un izskatās pēc viņa. Sems viņu sauc vienkārši par “Viņu” jeb Him. Viņš sniegs Semam padomus, kā risināt radušās problēmas un pat ieteiks iespējamās dialogu atbildes. Reizēm Viņš būs palīdzējis, reizēm visu padarīs sliktāku. Kā jau ierasts, būs svarīgie brīži kur jāveic lielas izvēles un te būs jāizvēlas starp Sema un Viņa viedokli. Problēma ir tāda, ka šoreiz sekas nav tik izjustas spēlei ejot uz priekšu un godīgi sakot reizēm pat nesaproti, ko īsti esi mainījis.

Atskaitot jau minēto “Prāta vietu”, pārējā spēle šoreiz neizskatās tik skaisti, kā citi Dontnod veikumi. Te pie vainas varētu būt fakts, ka spēli spēlēju uz Xbox One S, bet ja salīdzinu to ar Tell Me Why, vizuāli abas ir diena pret nakti. Nemaz nerunājot par švako veiktspēju. Tekstūras ielādējas aizkavēti un objekti nereti uzpeld ainas vidū. Kadri reizēm arī šķiet, ka noslīdēja zem 30. Sākumā domāju, ka vienkārši esmu izlutinājis savas acis ar PS5, bet nē, Tell Me Why, kas vizuāli ir daudz pievilcīgāka darbojās labāk. Lai kā es gribētu vainot novecojušo Xbox One konsoli, abas spēles iznāca ar mazu pauzi starpā. Grūti teikt, kas par problēmu.

Vērtējums

Te pie vainas nav manas ekspektācijas. Vismaz man tā liekas. Es nesaku, ka Dontnod spēles ir meistardarbi, taču tās ir spēles, kas man ļoti patīk un ja tev ir strādājoša formula no spēles uz spēli, vai tiešām ir par daudz gaidīt, ka jaunākais darbs būs, ja ne izcils, tad vismaz tik labs, lai man nebūtu žēl sava laika? Šī neliekas kā Dontnod spēle. Tās parasti aplūko problemātiskas situācijas cilvēku dzīvēs un piešķir tām mazus, reizēm pārdabiskus pavērsienus. Šeit nav nekā no minētā. Skumjāku to visu padara fakts, ka studija beidzot bija gatava nostāties uz savām kājām. Es jūtos tā it kā būtu sastrīdējies ar labu draugu. Te ir labas idejas, bet izpildījums galīgi nav līmenī.