Reizēm gribās pastāstīt par savu pieredzi ar vecākām spēlēm, kuras nav sanācis apskatīt. Tad nu piedāvāju jaunu rubriku zem nosaukuma “Spēles, ko nevajadzētu laist garām” (visticamāk vēl mainīsies :)). Šoreiz runa būs par Nintendo Switch ekskluzīvu spēli, uz kuru es savas acis metu jau sen, bet nekādi nevarēju saņemties nopirkt. Gluži vienkārši nezināju vai patiks līdz ar to pilna 60 eiro cena mani ilgu laiku atturēja. Pienāca tā saucamā Cyber Monday, jeb Kiberpirmdiena, kad dažādiem softiem ir pamatīgas atlaides un te pēc ilgiem laikiem Fire Emblem: Three Houses bija atlaide. Veseli 33 procenti. Ilgi nedomājot nolēmu to beidzot iegādāties. Nožēloju tikai to, ka neizdarīju to ātrāk.

Spēlē ir tējas ballītes. Jo japāņi… 🙂

Šis pavisam noteikti nebūs spēles apskats, jo es neesmu ne tuvu tās iziešanai. Izskatās ka tā ir vājprātīgi gara, bet pieņemu, ka daļa vainas ir uz manu spēles stilu. Esmu atzīmējis jau 22 stundas un mans saglabātais fails saucas Part I, Chapter 8. Diezgan traki.

Patstāvīgie lasītāji jau noteikti zinās manu ļoti neveiksmīgo pieredzi ar Final Fantasy 13 un tās sekām, kā rezultātā es visām JRPG eju ar līkumu. Nintendo Switch konsole to gan ir pamatīgi mainījusi. Liela daļa no Switch spēlēm ir tieši JRPG katalogs un jā daudzas no tām ir ne pārāk baudāmas vismaz man, tomēr FE ir pamatīgs izņēmums. Labai JRPG spēlei manās acīs jābūt ar labi nostrādātu RPG sistēmu, bet tajā pašā laikā arī labam stāstam. Pēdējais arī ir lielākais klupšanas akmens vairumā šo spēļu. Par piemēru paņemsim Tokyo Mirage Sessions #FE, kas ir Shin Megami Tensei un Fire Emblem krustojums vārda tiešākajā nozīmē. Man tik ļoti patika personāžu progresa sistēmas un cīņas mehānismi, bet stāsts ir dīvains un tas ir vēl maigi izsakoties. Spēles sižets grozās ap japāņu jauniešiem, kas cenšas kļūt slaveni dziedātāji, aktieri utt. un paralēli cīnās ar mošķiem kuri barojas no viņu mākslinieciskajām spējām un… vienvārdsakot – dīvaini. Fire Emblem: Three Houses savukārt piedāvā ļoti interesantu stāstu ar daudzām mistērijām, interesantiem personāžiem un pat ir nedaudz ar Harija Potera piesitiena, jo galvenais varonis ir profesors klosterī, kas apmāca studentus būt magiem, kareivjiem, mūkiem un jebkurai citai fantāzijas RPG klasei. Papildus nākas izvēlēties vienu no namiem – Black Eagles, Blue Lion un Golden Deer.

Stāsts šķietami ir visai ilgs, ja spēli spēlē, tā kā to daru es – tas ir cenšos aprunāties ar katru personāžu pie pirmās iespējas, izlasīt visu, kas ir lasāms, iemēģināt katru mini-spēli, ko ir iespējams atrast utt. Spēle piedāvā virs 30 personāžiem, kurus šķiet ar laiku ir iespējams piesaistīt savai komandai, līdz ar to ir svarīgi uzturēt kontaktus ar tiem. Te sistēma nedaudz atgādina Mass Effect 2. Kā jau teicu, šķietami neesmu nekur tālu ticis, bet sižets jau aizrauj. It kā ir klasisks lielais ļaunais, kurš gan savu seju vēl nav parādījis, taču viss liek noprast ka tāds būs, bet to atdzīvina tieši šī te saskarsme ar personāžiem. Kas ir vēl interesantāk attiecības veidojas ne tikai starp galveno varoni, bet starp pašiem personāžiem un katra spēles stils beigās noteiks to, kādas tās būs. Ko tas beigās maina nemāku teikt, neesmu spēli vēl pabeidzis.

Ok, stāsts un personāži ir forši, bet kā tad ar otru RPG pusi – cīņas un progress. Te galīgi neesmu vīlies. Cīņas notiek turn-based stilā uz kaujas kartes. Personāžiem ir maģija, ekipējums un kartes bonusi, kas ietekmē pārvietošanos, cīņu un iespēju vienam uzlabot otra statistiku. Uz augstākas sarežģītības viena cīņa var vilkties pat vairāk kā stundu. Ja ieslēdz opciju, ka katra nāve ir pilnīga un vari ātri vien pazaudēt visus savus studentus, sēdi un apdomā katru soli vēl vairākas reizes. Noteikti ir cilvēki, kam šāda tipa spēles nepatīk un tas ir ok. Tomēr ja meklē kaut ko vairāk par spied pogu lai sistu un vēlies nedaudz pakustināt smadzenes izklaidējoties, šādas cīņas sistēmas ir ļoti patīkamas. Šis arī ir viens no iemesliem, kādēļ nekur tālu neesmu ticis, nevēlos lai manu studenti ietu bojā!

Ir iespēja pāris kļūdas cīņas laikā labot, jo spēlē ir iespēja ierobežotā daudzumā atgriezt laiku atpakaļ. Šī spēja ir ļoti veikli iestrādāta spēles stāstā, jo galvenā varoņa galvā dzīvo kaut kas, kas šķietami beigās izrādīsies tūkstošiem gadu veca dievība.

Brīžos, kad necīnies, ir iespēja izpētīt japāņu Cūkkārpas versiju

Personāžu savstarpējās attiecības arī ir svarīgas cīņas laukā, jo ja blakus cīnās vairāki studenti, kas savā starpā labi saprotas, pie saviem uzbrukumiem viņi saņem bonusus. Piemēram katrai no vienībām ir iespējams piešķirt nelielu armiju, kuru gan uz spēles laukuma neredzēsim, bet to mērķis ir dot īpašu spēju zem nosaukuma “Gambit”. Kad to aktivizē lai uzbruktu, blakus esošie personāži, pie noteikuma ka tiem arī ir sava armija, iesaistīsies uzbrukumā un padarīs to stiprāku.

Ir bosu cīņas, kas izpaužas kā ļoti stipri mošķi un pret tiem ir nepieciešama īpaša taktika, jo nereti tie ar vienu sitienu izslēgs kādu spēlētāja vienību. Ja spēlē gudri un nedaudz paveicas, ir iespējams bosu visu cīņu noturēt tā saucamajā “stunlockā”, kad tas nespēj neko izdarīt. Paļauties uz to gan nevajadzētu, jo nāvējošie uzbrukumi skar uzreiz vairākus personāžus un ja ielenc bosu ar kādu, kam ir vāja aizsardzība, pastāv pavisam reāla iespēja uzreiz pazaudēt trešo daļu savas komandas. No otras riskējot ir iespējams iegūt papildu labumus no bosiem. Līdz ar to, te būs jāizvēlas pašam kuru ceļu iet.

Es tik tiešām nožēloju, ka nepieķēros spēlei klāt agrāk. Es gan jūtu, ka šeit pavērsies kaut kāds jauns interesants elements spēlē, jo viss uz to norāda, bet ja esmu ticis tikai tik tālu un spēle mani ir tik ļoti aizrāvusi, diez vai var palikt sliktāk. Droši vien papildināšu savu pieredzi komentāros, spēlei ejot uz priekšu. Visādā ziņā JRPG un Switch īpašniekiem es teiktu šis noteikti būtu jāiemēģina!