Šis ir visu laiku ambiciozākais Bloober Team projekts. Komandu zinām ar tādām spēlēm kā Observer, Layers of Fear un Blair Witch. Tātad horror žanrs šiem cilvēkiem nav sveša lieta. Es personīgi esmu spēlējis visas minētās Bloober spēles un varu teikt ka neviena no tām nav horror meistardarbs. Tās ir labas spēles, bet nekas īpašs. Ļoti iespējams tas arī bija iemesls kādēļ tiku tik ļoti pārsteigts. Spēle Pēc Latvijas laika bija pieejama 28. Janvāra plkst. 18.00. Tieši tikkos es to arī uzsāku un tad attapos trijos naktī pabeidzis visu spēli. Tik ļoti tā mani aizrāva. Protams spēlei ir savi trūkumi, bet par visu pēc kārtas.

Izstrādātājs: Bloober Games
Izdevējs: Bloober Games SA
Relīze: 2021. gada 28. janvāris
Cena: €49.99

Silent Hill garīgais mantinieks

Mārketings lika domāt ka šī būs survival horror spēle. Kā izradījās tā nav. To varbūt varētu nosaukt par horror spēli, bet no survival elementiem šeit nav nekā. Būs cilvēki, kas teiks staigāšanas simulators, bet arī tā nebūs patiesība. Es to vairāk norakstītu uz psiholoģisku trilleri. Vizuāli spēle atgādina kaut ko starp pirmajām Silent Hill un Resident Evil spēlēm ar izņēmumu, ka nevaram šaut zombijus un nav pabriesmīgās inventāra sistēmas. Te ir fiksēti kameras leņķi, skats no trešās personas, neveiklā staigāšanas animācija – viss labākajās horror spēļu tradīcijās. Tomēr spēle nav tik biedējoša. Ir ļoti baisa atmosfēra līdz pat spēles beigām, bet mani patīkami pārsteidza tas, ka Bloober atmosfēras radīšanai nepaļāvās uz klišejiskiem biedēšanas momentiem. Tas gan nenozīmē, ka to nebija vispār, to vienkārši bija ļoti maz.

Spēle arī nav īpaši gara. Patiesībā, lai to izietu un savāktu 100% sasniegumu nevajadzēs vairāk kā 10 stundas. Es savu piegājienu pabeidzu aptuveni 9 stundās un tas bija ar vairākām 30 – 40 minūšu pauzēm, bet spēles beigās man trūka vien četru sasniegumu no 39. Es protams maksimāli centos izpētīt katru spēles stūrīti, vācot priekšmetus un pavedienus, kas sniedza dziļāku ieskatu spēlē notiekošajā. Es arī ieteiktu to darīt ik vienam, kas apsver The Medium, jo izstrādātāji ir padarījuši lielisku darbu ar spēles vizuālo noformējumu un lokācijām.

Divas pasaules vienlaicīgi

Lielākā spēles daļa tiek pavadīta Nivas viesnīcā, Polijā, kura tika pamesta pēc otrā pasaules kara. Šī viesnīca un dažas citas lokācijas iekš spēles patiesībā ir reālas vietas Polijā. Pati viesnīca glabā tumšu noslēpumu un Mariannas, kas ir galvenā personāža vārds, uzdevums ir šo lietu atrisināt.

No malas liekas, ka visu spēli staigā cauri gaiteņiem, taču šeit ir ļoti daudz interesantu geimpleja elementu. Mariannai ir īpašas spējas – viņa ir starpnieks starp reālo un garu pasauli, palīdzot aizgājējiem atrast mieru viņpasaulē. Viņa ir spējīga redzēt, pieskārties un sarunāties ar mirušajiem. Tas viss pateicoties tam, ka viņa spēj eksistēt abās pasaulēs vienlaicīgi un šeit arī sākas visai unikālā spēles pieredze. Apmēram trešo daļu spēles sanāks pavadīt splitscreen režīmā, kontrolējot Mariannu abās pasaulēs vienlaicīgi. Kas ir vēl interesantāk, abas puses tiek renderētas atsevišķi, kā īsta divu spēlētāju pieredze. Man par pārsteigumu Series S apbrīnojami labi ar šo visu tika galā, lai gan bija pāris aizķeršanās, bet par to nedaudz vēlāk.

Abas pasaules pēc uzbūves ir visai līdzīgas. Pārsvarā abās pusēs būs tie paši gaiteņi, mājas, durvis utt. Tomēr nereti nāksies sastapties ar šķēršļiem vienā no pasaulēm, kas nozīmē, ka Marianna nevar nekur tikt arī otrā pasaulē. Piemēram garu pasaulē redzēsi kāpnes pa kurām doties augšā, bet reālajā pasaulē tās būs sabrukušas. Vai otrādi – garu pasaulē durvju aile būs aizvērta ar… ādas gabalu, kā rezultātā nebūs iespējams tikt garām arī reālajā. Dažreiz, lai atrastu risinājumu šķēršļiem nāksies atdalīties no sava ķermeņa. Spēlē tas saucas out of body experience. Kad to aktivizē reālās pasaules ekrāns nedaudz satumst un garu pasaules Mariannas kopija ir spējīga doties uz priekšu bez sava ķermeņa reālajā pasaulē. To gan var darīt tikai ierobežotu laiku, jo Mariannas gars nevar būt ilgi prom no ķermeņa. Taimeri simbolīzē lieliska animācija, kas atgādina ainas no Avengers Infinity War, kad Tanos izdzēsa pusi visuma – attiecīgi Marianna lēnām izdziest un atgriežas pie sava ķermeņa.

Šie visi elementi ir atļāvuši Bloober izveidot ļoti interesantas mīklas. Tas arī pamatā būs tas ko spēlē darīsim. Bēgsim no mošķiem un risināsim mīklas. Tās atkal ir izpildītas labākajās Silent Hill un Resident Evil tradīcijās. Pārdomāt ko un kā darīt nāksies visai bieži, lai gan jāsaka, ka šeit rats nav izgudrots no jauna. Marianna iemācīsies arī pilnībā pārcelties no vienas pasaules uz otru, kas arī paver iespējas jaunām mīklām, kur regulāri nākas pārslēgties starp abām pasaulēm.

Pretinieku nav, bet ir

Runājot par to bēgšanu no mošķiem – pamatā tas būs viens, kurš būs jūtams drauds gandrīz visu spēli, jo spēj atrast Mariannu abās pasaulēs vienlaicīgi. Lai no šī lielā, ļaunā izvairītos nāksies arī slēpties un lavīties. Te viss balstās uz trokšņiem un ir iespēja pat aizturēt elpu, kas ir interesants mājiens uz Death Stranding. Starp citu spēle ir pilna ar tādiem, tajā skaitā arī uz iepriekšējiem Bloober darbiem un citu studiju spēlēm. Jebkurā gadījumā šie segmenti ir ļoti interesanti un jābūt reāli uzmanīgam, lai nejauši neapgāztu kādu vāzi, kas nodod Mariannas pozīcijas.

Kā jau teicu spēlē nav tādu īsti nosacītu pretinieku, tomēr ir savdabīgas bosu cīņas. Dažas no tām ir apspēlētas kā slazdu veidošanas, bet dažas varētu uzskatīt par veseliem līmeņiem. No tiem diemžēl es nerādīšu neko, lai gan tie vizuāli ir visai episki, taču tajā pašā laikā kalpo kā pamatīgi spoileri.

Sižets pāri visam

Bez staigāšanas šeit tik tiešām ir daudz ko darīt, tomēr galvenais akcents, kā jau šāda veida spēlēs tomēr ir likts uz sižetu un ja neskaita duālo pasauli, tas ir spēcīgākais spēles elements. Es to raksturotu kā izrādi trīs cēlienos, kur pēc katra liekas ka risinājums nu pat ir rokās, taču notiek kaut kas galīgi neparedzams un rodas vēl vairāk jautājumu nekā bija pirms tam. Spēle pieskaras dažādiem sāpīgiem jautājumiem, kā piemēram garīgām traumām un to sekām. Šī bija ļoti interesanta daļa iekš paša sižeta. Tu sastopies ar vairākiem personāžiem, kuri ir piedzīvojuši dažādas traumas savās dzīves, bet neviens par to nevēlas runāt. Dialogi ir pilni mājienu, reizēm pat pietiekoši minimālu, lai apšaubītu pats savas domas, tomēr neviens tā arī līdz galam neko nepastāsta. Šī pieeja palīdz iedziļināties un izdzīvot šo personāžu emocijas. Te gan uzreiz jāsaka, ka spēle pieskaras ļoti nepatīkamām tēmām un iespējams ka ir cilvēki kas būs pārāk sensitīvi uz tām. Šeit nāk talkā arī tas ko minēju sākumā – ir jāmēģina izpētīt katru spēles nostūri, jo atstātās vēstules, kartītes un citi priekšmeti paver daudz vairāk informācijas kopējā naratīvā un es garantēju, ka bez šīm detaļām ļoti iespējams spēles beigās palikt ar vairākiem neatbildētiem jautājumiem. Lai gan spēles beigas pašas par sevi ir ārkārtīgi atvērtas interpretācijai.

Raibs un stīvs personažu ansamblis

Paši personāži arī ir lieliski izveidoti. Līdz pēdējam brīdim motivācijas un viņu domas nav skaidras. Ir grūti izšķirt labo no ļaunā un balto no melnā. Kopumā uz to visu skatoties es teiktu ka sižets ir ļoti drūms un smags, taču mūžīgie jautājumi liek dzīties uz priekšu. Laikam tāpēc arī nespēju apstāties līdz pabeidzu spēli.

Gribētos īpaši izcelt audio pavadījumu spēlei. Ir ārkārtīgi jūtama ietekme no Silent Hill, kas ir viena no mānām visu laiku iecienītākajām spēļu franšīzēm. Iemesls tam ir vienkāršs – pie šīs spēles strādā daļa no Team Silent, kas bija atbildīgi par audio noformējumu. Tajā skaitā ir arī komponists Akira Yamaoka, kura audio celiņš Promise no Silent Hill 2 kalpoja kā iedvesma ģitārspēles apgūšanai. Es ļoti rekomendēju šo spēli izbaudīt ar labām surround sound austiņām vai tumbām. Tas ļoti paspilgtina visu kopējo pieredzi.

Bez stāsta, geimpleja, audio un personāžiem visu kopā saliek spēles vizuālais noformējums. Šī beidzot ir pirmā reālā next-gen pieredze uz Microsoft konsolēm un jāsaka ka es neesmu vīlies. Lokācijas ir veidotas ar pamatīgu rūpību. Lai gan grafiski šeit nekas nekliedz next–gen, es nevarēju beigt sajūsmināties par spēles vizuālo noformējumu. Pat uz mazās Xbox Series S spēle izskatās vienkārši satriecoši.

Fiksēta kamera – pagātnes relikvija?

Fiksētās kameras leņķi kādam varētu likties novecojuši, tai skaitā man, jo īsi pirms uzsāku The Medium skatījos video par Resident Evil 7 modu, kas to padara par trešās personas fiksētu kameras leņķu spēli, gluži kā pirmās franšīzes iterācijas un nodomāju pie sevis – nē, šai arhaiskajai metodei ir jāpaliek tieši tur – pagātnē. Tad es atveru Bloober jaunāko gara darbu un saprotu cik ļoti es esmu kļūdījies. Ņemsim par piemēru Nivas viesnīcu. Vizuāli, ja neskaita garu pasauli, tā ir parasta, pamesta māja kura arī vizuāli nav skaista, jo atgādina PSRS laika celtni. Taču izmantojot kameras kustību un konkrētus leņķus, izstrādātāji burtiski atdzīvina šo vietu, radot šīs baisās atmosfēras sajūtas šķietami ikdienišķā vietā. Kamera pamatā izvēlas leņķus kas spēj aptvert lielāko daļu telpas un padara to šķietami lielāku nekā tā ir. Tas ir svarīgi ne tikai ērtības dēļ, bet tas raisa bezspēcības, vientulības sajūtu. Tu šeit esi viens. Ja ar Tevi kaut kas notiks palīdzības nebūs. Šeit gan nevajadzētu būt pārsteigumiem, jo tieši baisas atmosfēras radīšana vienmēr ir bijusi Bloober stiprā puse. Kopumā rodas tāda kinematogrāfiska sajūta.

Veiktspēja nedaudz klibo

Runājot par kinematogrāfiskām sajūtām – spēle ir vājprātā prasīga pret dzelžiem. Ņemot vērā ka spēle ir ekskluzīva tikai jaunajām Xbox konsolēm un PC uzskatu ka ir vērts parunāt par veiktspēju. Pats spēlēju uz Series S, pieņemu ka uz Series X veiktspēja būs krietni labāka, bet ja var ticēt runām PC pusē pat RTX 3080 knapi tiek gala ar 60 kadriem sekundē uz 1080p. Spēlei pavisam noteikti ir optimizācijas problēmas uz visām platformām. Uz Series S spēle pamatā darbojas ar visai stabiliem 30 kadriem sekundē uz 1080p. Tomēr būs ainas un pat vesels līmenis, kuru diemžēl atkal nevēlos rādīt spoileru dēļ, kas šķiet nepārsniedz 20 kadru atzīmi. Ja neskaita to vienu līmeni, šīs parādības ir retas, tomēr kad tās ir to var visai labi just. Par laimi šī spēle nav straujš šūteris un 60 kadri sekundē šeit nebūt nav kritiski un spēle ir ļoti baudāma ar tiem pašiem 30 kadriem sekundē.

Tad ir problēma ar tekstūrām, kas šķiet ielādējas ļoti lēnu. Nereti pat vesela telpa uz dažām sekundēm ir izplūdusi. Vislabāk to var redzēt ar paskartītēm, kuras var kolekcionēt spēlē. Arī tā saucamais pop in ir krietni jūtams iekš spēles. Kā piemēram koku parādīšanās distance utml. Viss vairāk mani satrauca atsevišķi grafiskie artefakti uz ekrāna. Tie nebija bieži, bet sākumā nodomāju ka kaut kas nav kārtībā ar konsoli. Pateicoties Digital Foundry noskaidroju ka tā gan ir spēles vaina un ar konsoli viss ir kārtībā. Lielākā daļa problēmu izstrādātājam jau ir zināma un tās šķietami tiks novērstas tuvākajā laikā. Šādām problēmām gan nav jābūt pārsteigumam. Spēle oriģināli tika paredzēta uz PS3, Xbox 360 un pat Wii, bet kā redzam tika izlaistas veselas divas paaudzes pirms tā kļuva par realitāti. Ja pat jaunās konsoles nespēj pilnvērtīgi tikt gala ar šo darbu, kāda cerība bija Wii? Kas attiecas uz staru izsekošanu, tā būs pieejama vien uz Series X un PC. Series S versijā tiek izmantota standarta resterizācija un atsevišķās ainās tas ir ļoti redzams. Splitscreen brīžos arī izšķirtspēja nereti krītas, jo principā tiek renderētas divas spēles vienlaicīgi, taču tas ļoti labi tiek nomaskēts ar Anti Aliasing tehnoloģijām. Tas nebūt nenozīmē ka Series S versija izskatās slikti. Patiesībā ja palūko video kur spēle tiek salīdzināta ir visai grūti atšķirt kura ir kura.

Blair Witch Easter Egg

Kamēr veidoju apskatu spēle saņēma 4.5 GB ielāpu, kas šķietami novērš vairumu problēmu!

Vērtējums

The Medium izceļas visu Resident Evil un Silent Hill kopiju jūrā. Nepaļaušanās uz biedējošiem momentiem, bet tā vietā veidojot kopējo atmosfēru liek iespringt un sekot līdz notikumiem līdz pat beigām. Tomēr vēlreiz gribu uzsvērt – šī nav tikai šausmu spēle, te ir ļoti interesants, dziļš stāsts, kas pieskaras tēmām par kurām sabiedrībā bieži vairās runāt. Spēle ir pilna pavērsienu, kas liek uzdot vienu jautājumu pēc otra, nemaz nerunājot par jautājumiem, kas paliek spēli pabeidzot. Man ir prieks redzēt tik sižetiski bagātu spēli, kuru ir iespējams pievarēt salīdzinoši īsā laikā. Tā ir visai lineāra pieredze, bet atkal un atkal šāda tipa spēles liekas kā elpa svaiga gaisa atvērto pasauļu okeānā. Es godīgi sakot ceru uz kaut kādu turpinājumu un nebrīnīšos ja tādu piedzīvosim, vai vismaz kādu DLC, jo gribas uzzināt vairāk par šo duālo pasauli, ko ir izveidojuši Bloober. Piedevām spēle ir pieejama uz Game Pass, līdz ar to nav pat jāmaksā pilna cena, lai to izbaudītu. Par 8 eiro šis ir vienreizējs piedzīvojums.