Spēli apskatam nodrošina Bandai Namco.
Tarsier Studios ir atgriezušies ar turpinājumu vienam no 2017. gada lielākajiem pārsteigumiem – Little Nightmares. Ko tik savdabīgu var izveidot tikai zviedri. Little Nightmares 2 ir horror platformeris un jāsaka, ka studija aiz tās tik tiešām izprot vārda horror nozīmi. Baisākais nav mošķis, kas negaidīti parādās tavā ekrānā vai krītošs līķis cauri griestiem. Baisuma sajūtu rada tieši šo brīžu gaidīšana un spriedze. Šeit Tarsier ir trāpījuši desmitniekā! Protams horror ir tikai puse uzvaras, vēl jau ir platformera elementi. Kā veicas ar tiem? To noskaidrosim šajā apskatā.
Izstrādātājs: Tarsier Studios
Izdevējs: Bandai Namco
Relīze: 2021. gada 11. februāris
Cena: €29.99
Atmosfēriska un baisa vieta
Spēli apskatīt sāku ielecot tajā pa tiešo no Grounded sesijas. Pēdējo dienu laikā es esmu redzējis pārāk daudz no mazu cilvēku skatu punkta. Arī šeit protams nekas nav mainījies. Spēlētājs kontrolē Mono, kas ir ļoti maza izmēra bērns. Mono cenšas izdzīvot pasaulē kas ir pilna briesmu, ļaundaru, tumšu noslēpumu. Visur ir televīzija, kas zombē cilvēkus un aiz loga vienmēr ir nakts… nu jūs sapratāt. Šī nav laba vieta.
Spēles pasaulē gan milzīgu variāciju neredzēsim. Pamatā apmeklēsim pamestas ēkas, ja neskaita spēles sākumu un beigas. Viens no pirmajiem līmeņiem ir skola, kura ir pilna ar lellēm, kuras ienīst Mono. Lellēm ir arī līderis – skolotāja ar apbrīnojami lokanu kaklu. Protams nav pamestas pilsētas bez pamestas trakomājas, kas pilna ar dzīviem manekeniem.
Pats par sevi tas viss izklausās jau pietiekoši baisi, taču Tarsier to visu padara daudz dzīvīgāku un divtik baisāku ar animācijām. Tas viss man atgādina animācijas filmu, ko redzēju bērnībā, taču nekādi nevaru atsaukt atmiņā nosaukumu. Esmu gan visai drošs, ka arī tās autori bija zviedri. Manekeni lēnām un reizēm arī visai strauji rāpo spēlētāja virzienā. Ķermeņa daļas ātri pārvietojas apkārt, slēpjoties tumšos stūros, lai brīdi kad zaudē modrību norautu tev seju.
Katru no līmeņiem pavada viens lielais ļaunais mošķis. Spēles sākumā tas ir mednieks, ko sastapām arī spēles demo versijā, skolā tā ir jau minētā skolotāja un man personīgi patika viss vairāk, psihiatriskajā slimnīcā bez pārsteigumiem – tas ir ārsts, lai gan visai netipiska paskata. Neesmu arī drošs ko viņš ārstē. To visu pavada arī lielisks skaņas dizains. Te es nerunāju par kādu muzikālu pavadījumu, bet gan to, ka katrai mazajai lietai ir sava skaņa. Čīkstoši dēļi, aprūsējušas trubas, plīstošs stikls vai krītoša grāmata, bērnu smiekli kaut kur tālumā. Šī atmosfēra ir fantastiska, nu ja neskaita to daļu ka visu laiku kod pirkstos, jo baidies doties tālāk.
Nekas jauns, bet lieliski izpildīts
Pašā būtībā spēles progress būs dažādu mīklu risināšana. To spēlē ir ļoti daudz un lai arī tās nav nekas jauns un unikāls, tās perfekti iederas Little Nightmares pasaulē. Kā piemēram atslēgas atrašana, kura ir noslēpta plīša zaķīša vēderā. Tai piekļūt nācās visai brutālā veidā. Mīklas nav sarežģītas, taču ar laiku nākas piedomāt ar vien vairāk. Mīklas nereti ir ar nelieliem mājieniem un jokiem. Piemēram skolā uzkāpjot uz dēļa, kas patiesībā ir slēdzis, no gaisa krīt spaiņi, kas iesieti virvēs. Šie brīži uzreiz liek domāt par Kevinu. Viens no šiem spaiņiem dodas tieši Mono galvas virzienā, bet uz zemes ir novietota rotaļu pīle. Duck. Pieliecies! Šie ir mazi humora brīži kopumā visai drūmajā Little Nightmares pasaulē.
Ir arī visai daudz lavīšanās, jeb stealth elementu. Skolā piemēram nācās slēpties aiz studentiem, lai skolotāja mani nenoslāna ar lineālu. Nedaudz vēlāk atrados uz galda, kas pilns ar dažādiem… bioloģiskiem elementiem un slēpos aiz burkām. Te ir svarīgi netrokšņot un nenonākt pretinieku redzes lokā. Lai gan es ieteiktu nomirt vismaz vienu reizi katrā istabā, jo nāves animācijas ir visai foršas.
Platformēšana diemžēl klibo
Tas viss tiek pavadīts ar platformēšanas elementiem, kas diemžēl ir vājāka spēles daļa. Nebūt nav slikta, bet reizēm vienkārši šķiet neprecīza. Es neizslēdzu ka vienkārši esmu briesmīgs platformeru spēlētājs, taču man tomēr liekas ka es esmu nedaudz precīzāks. Mono pārāk bieži aizlidoja garām visai neveiklās vadības dēļ. Īpaši no pieredzes neatņēma, jo es tāpat ļoti daudz laika pavadīju atdzīvojoties čekpointos, kuri vairumā gadījumu ir diezgan bieži sastopama parādība ar retiem un kaitinošiem izņēmumiem.
Šie kaitinošie izņēmumi ir bēgšanas ainas. Tās ir jāizspēlē perfekti, jo ir tikai viens piegājiens un kļūda nozīmē visu sākt no gala. Man personīgi tas netraucēja, lai gan miru es daudz, taču pieņemu ka būs spēlētāji kurus šis brīdis visai pamatīgi tracinās. Spēle nereti arī vedina spēlētāju izdarīt kļūdas. Kā piemēru varu minētu sākumu, kur no mednieka jāslēpjas aiz kastēm. Vēlāk spēlē ir līdzīga aina ar ārstu un ceļā atkal ir izliktas kastes. Protams instinktīvi uzreiz meties slēpties aiz tām, taču kā izrādās īstā stratēģija ir vienkārši ņemt kājas pār pleciem.
Six – kas var būt labāks par šo?
Lielāko spēles daļu Mono pavada sabiedrotais – meitene vārdā Six, kuru atcerēsimies no pirmās spēles. Es uzreiz nekautrēšos atzīties – Six ir labākais spēles kontrolētais pārinieks, kādu es jebkad esmu redzējis visā savā video spēļu spēlēšanas karjerā. Reizēm bija sajūta ka tur ir otrs spēlētājs. Six pamatā cenšas sekot pilnīgi visur kur Mono dodas un arī atdarina viņu. Jau minētajā mīklā ar zaķi un atslēgu – viņa pati paņēma citu rotaļlietu, nu tā katram gadījumam, ja nu arī tajā ir kas vērtīgs un reizē ar manu zaķi iemeta to krāsni. Vai tā reize, kad man bija jāaktivizē lifts ar diviem drošinātajiem. Man likās, ka skriešu pakaļ abiem divas reizes, bet nē Six pati aizgāja uz vietu kur tas bija ievietots, paņēma to un atnāca pie lifta aktivizējot to. Viņa arī ir kritiska atsevišķu mīklu risināšanā, palīdzot Mono piekļūt dažādām grūti aizsniedzamām vietām, aktivizējot slēdžus kuriem pats netiec klāt un vienkārši pavada laiku sadevusies rokās ar Mono.
Rezultātā spēles pasaule ar Six pie sāniem nešķiet tik baisa. Līdz brīdim, kad spēle atsevišķos segmentos abus šķir. Šajos brīžos iezogas tādā kā bezpalīdzības un izmisuma sajūta. Protams ka Tarsier apzināti ir padarījuši Six par lielisku partneri, lai padarītu šos brīžus emocionāli vēl smagākus. Kas vēl interesantāk – visas spēles gaitā abi nesarunājas nemaz. Ir iespēja pasaukt vienam otru, taču pamatā šī sadarbība norit klusumā, kas noteikti atstāj vēl lielāku iespaidu.
Kas attiecas uz pašu stāstu – klusums, kurā tiek aizvadīta spēle ļoti daudz atstāj spēlētajā interpretācijai, lai gan fiksēts stāsts šeit ir. Tas ir būvēts uz pirmās spēles notikumiem un ja vēl neesi spēlējis to, iesaku vispirms iziet to un tikai tad ķerties pie šīs. Labās ziņas ir tādas, ka pirmā spēle nav gara. Arī otrā daudz laika neaizņems, lai gan ir garāka par priekšgājēju. Kompetents cilvēks to pabeigs aptuveni četrās stundās, man tā prasīja nedaudz vairāk kā sešas, jo es aktīvi praktizēju izgāšanos katrā līmenī.
Vērtējums
Little Nightmares 2 man ir atsvaidzinoša pieredze. Jā tā ir ļoti līdzīga pirmajai, taču noteikti uzlabo to kas strādā. Divi galvenie personāži arī piešķir pavisam jaunu pieredzi un priekš pirmā mēģinājuma tas ir izdevies vājprātīgi labi. Six tagad viena no maniem visu laiku iecienītākajiem video spēļu personāžiem. Reti kam izdodas izveidot tik briesmīgu, pretīgu, satraucošu un biedējošu pasauli, kuru vienkārši negribas pamest. Tas arī būtu spēles vienīgais mīnuss – garums. Gribas atkal atgriezties. Atliek vien cerēt uz kādu papildinājumu.
Little Nightmares priekš manis nāca perfektā laikā. Pēdējā laikā sapratu ka esmu visai noguris no plašajiem AAA piedāvājumiem un tādas spēles kā Little Nightmares atgādina par masīvo indie katalogu kurā noteikti ir vēl šāda veida dārgumi. Konkrēti šī spēle būtu jāpieredz ikvienam, pat ja neesi šādu spēļu fans. Man šķiet ka nebūsi vīlies.