God of War ir viena no tām spēlēm, ko vairums sauc par “must play”, bet kad es iemēģināju PS4 versiju, kaut kas nogāja greizi. Es uzrāpos kalnā pēc vairāku stundu ilgas spēlēšanas, nožāvājos un vairs spēli neieslēdzu. Spēlē ir viss kas man parasti patīk – trešās personas action adventure ar RPG elementiem, aizraujošu cīņas mehāniku un stāstu kas pilns ar skandināvu mitoloģiju. Pēc būtības spēle ir tieši tāda pati kā jaunā Tomb Raider triloģija, mīnus šaujamieroči. Pirmā spēle triloģijā starp citu ir viena no manām visu laiku iecienītākajām spēlēm. Tad kāpēc man nebija klikšķa ar God of War? Pateicoties PlayStation Latvija man bija iespēja meklēt atbildes uz šo jautājumu jau uz PC platformas. Attiecīgi vispirms par pašu spēli un tad jau par labumiem ko nes PC ports.

God of War ļauj mums aplūkot savādāku Kratosu. Te es nerunāju tikai par pilnīgu mitoloģijas maiņu, no grieķu uz skandināvu vai jaunu ieroci, bet gan arī savādāku pašu galveno varoni. Vēlmi pēc atriebības ir nomainījis stāsts par grēku izpirkšanu.

Kratos ir kļuvis par ģimenes cilvēku, atkal zaudējis sievu, taču šoreiz palicis ar dēlu, no kura viņš ietur distanci. Kratos tiek attēlots kā kluss īgņa, savukārt Atrejs reizēm ir kaitinošs puišelis, kas pieļauj ļoti daudz kļūdas. Godīgi sakot te arī laikam bija mana lielākā problēma ar spēli – abi galvenie varoņi mani vienkārši neuzrunāja. Niknais Kratoss man patika vairāk par šo jauno versiju. Šī protams ir gaumes lieta un šķiet ka lielākā daļa spēlētāju tomēr ir spējuši atrast šo klikšķi. Tagad, kad beidzot spēli esmu piebeidzis, jāsaka ka zināma interese par sīkvelu man noteikti ir.

Kas attiecas uz pašu geimpleju – ne velti es spēli salīdzināju ar Tomb Raider. Progress spēlē ir piesiets tam, ka ar laiku Kratosa un Atreja arsenāls tiek papildināts ar dažādiem instrumentiem, kas ļauj nokļūt ar vien jaunās vietās. Nereti nāksies pat atgriezties jau apmeklētās vietās.

Šī staigāšana turp un atpakaļ lēnām arī attīsta abu personāžu attiecības. Reizēm pat iesmējos klausoties dialogus. Šie salīdzinoši retie dialogi starp abiem pavisam noteikti bija labākā spēles daļa. Iespējams, ka sižets mani uzrunātu daudz vairāk, ja šādi brīži būtu biežāki. Tajā pašā laikā es protams apzinos autoru izvēli stāstīt stāstu tieši šādā veidā un ne savādāk. Kratos ir noslēdzies sevī, cīnoties ar saviem iekšējiem dēmoniem un pārmērīga neveiklu joku mētāšana noteikti nepalīdzētu man to tā uztvert.

Atgriežoties atkal pie geimpleja – cīņas laikā Kratosam ir pieeja milzīgam cirvim, kurš tik pat labi varētu būt Tora āmurs, vairogam, kas palīdz ne tikai aizsardzībā, bet arī uzbrukumā, kā arī ir iespēja pretiniekus slānīt kailām rokām. Vēlāk arsenāls paplašinās, bet tie jau būtu spoileri.

Bez saviem ieročiem kopā ar Kratosu vienmēr ir Atrejs, kurš pārvalda loku, palīdzot cīņā apdullināt pretiniekus, kā arī reizēm metas glābt Kratosu uzklūpot pretiniekiem virsū ar savu dunci.

Katrs uzveiktais pretinieks dod pieredzes punktus, kas savukārt atver jaunas prasmes un iemaņas. Kratosam ir vēl viens ierocis – Spartan Rage, ko aktivizējot kara dievs kļūst neapturama kaujas mašīna. Kopumā cīņas mehānikas ir ļoti patīkamas. Šī ir spēles labākā daļa. Es pat sāku veidot atsevišķus seivus pirms bosu cīņām, gadījumā ja uzrodas vēlme atkārtot kādu no tām.

Pretinieku variācija gan varēja būt nedaudz plašāka. Tās pašas sejas sitīsim teju visu spēli un pat mini bosi atkārtojas vairākas reizes. Daži no tiem būs noturīgi pret dažādiem elementiem, kā piemēram sala bojājumiem, kas ir cirvja galvenais elements. Šādos brīžos nākas cirvi mest malā un kaujā iesaistīt dūres.

Vēl viena saistība ar Tomb Raider ir spēles pasaules uzbūve. Tā ir visai lineāra un pat ja tā izskatās liela, Kratosu viegli aptur nelieli akmeņi un kraujas. Šī ir otra lieta kas man nedaudz traucēja. No geimpleja puses viss skaidrs – kaut kā jau jāliek domāt kur iet, ko darīt, bet kad Kratoss nogalina pūķi un tajā pašā laikā nav spējīgs uzrāpties uz kādas kraujas vai pārkāpt pāri akmenim, tas nedaudz izrauj tevi no spēles pasaules. Šī lineārā uzbūve ir arī daļa no sižeta. Spēlētājs to nevar ietekmēt. Pat beigās, kad šķietami tevi ir izvēle, tā ir tikai ilūzija.

To visu sakot, God of War 2018 ir fantastiska pieredze, es tikai neteiktu ka tā ir tik lieliska spēle, kā visi to pasniedz. Starp citu šī problēma figurē daudzās Sony izdotās spēlēs. Varbūt es kaut ko nesaprotu, bet nu labi.

Kas attiecas specifiski uz PC versiju – pirmkārt jau šī ir skaistākā spēles versija. Atšķirības starp PlayStation un PC versiju varbūt nav uzreiz saskatāmas, bet tās tur ir. Ar to es gribu teikt, ka uzlabotā grafika noteikti neietekmēs spēles pieredzi.

Uzstādījumos arī atradīsim gandrīz pilnu RTX kartēm ekskluzīvu uzstādījumu klāstu. Es saku gandrīz pilnu, jo staru izsekošana spēlē nav pieejama. Toties ir Nvidia Reflex, kas gan godīgi sakot daudz šāda tipa spēlē nedod, kā arī ir pieejams DLSS, tiem ar vājākām RTX kartēm. Es to teicu jau vienreiz un teikšu atkal – DLSS ir vienkārši maģija. Renderēt spēli 4k izšķirtspējā, no bāzes 720p ar gandrīz nemanāmu kvalitātes zudumu ir iespaidīgi.

Arī AMD alternatīva Fidelity FX Super Resolution ir pieejama un tā pat darbojas uz Nvidia kartēm, taču vizuāli DLSS ir pārāks.

Pirmajā spēles dienā mani piemeklēja dažādas ķibeles ar spēles veiktspēju, testēju to uz diviem dažādiem laptopiem ar RTX 2060 un RTX 3060 video kartēm. Tomēr pēc draiveru atjaunināšanas problēmas pazuda. Pieņemu ka relīzes dienā iznāks arī draiveri kas paredzēti specifiski pašai spēlei, kas vēl vairāk uzlabos veiktspēju, taču ja neskaita pirmo dienu, nekādas citas ķibeles mani nav piemeklējušas. Ļoti solīds ports. Vai es rekomendētu PC versiju? Pavisam noteikti, pie noteiktuma ka neesi to jau spēlējis uz konsoles. Grafiskie uzlabojumi noteikti nav tā vērti, lai iegādātos spēli divreiz.

Atstāt atbildi

Ierakstiet savu komentāru!
Ievadi savu vārdu